Maiji nav vienots valstisks veidojums, bet gan etniski radnieciskas atšķirīgās valodās runājošas cilvēku grupas, kas dažādu apstākļu ietekmē palaikam pievienojušās vai nodalījušās. Maiji veidoja daudzas nelielas pilsētvalstiņas (sk. pielikumu nr.1), kuru priekšgalā atradās neierobežotas varas valdnieki, kas bieži vien izpildīja galvenā priestera funkciju. Pilsētu, kā arī tām tuvo ciemu centros tika celti krāšņi tempļi dievu pielūgsmei. Tos apkalpoju samērā neliels aristokrātiskais slānis, kuru uzdevumos ietilpa galvenokārt pārvaldes, aizsardzības, tiesu un reliģiski rituālās funkcijas.
Pilsētu un ciemu nomalēs diezgan nožēlojamos mitekļos dzīvoja zemnieki. Viņi apstrādāja laukus, maksāja nodevas (to apmēri sasniedza pat divas trešdaļas no izaudzētā), pēc valdnieku un priesteru rīkojuma piedalījās tempļu, piļu, ceļu un citu sabiedrisko būvju celtniecībā, kā arī vajadzības gadījumā papildināja karaspēka rindas. Galvenā zemkopības kultūra bija kukurūza, ne velti Centrālamerika tiek uzskatīta par kukurūzas dzimteni. No tās tika pagatavoti visdažādākie ēdieni un dzērieni. Bez tam zemnieki vēl audzēja kokvilnu, kakao, pupas, tomātus, tabaku u.c. tā kā tur nebija lauksaimniecībā noderīgu mājdzīvnieku, tad visus smagos darbus zemnieki veica paši, izmantojot savu muskuļu spēku. Bagātināt pārtikas krājumus palīdzēja arī nodarbošanās ar medniecību un zvejniecību.
Patiesu estētisku baudījumu vēl šodien sagādā maiju celtnieku, akmeņkaļu, tēlnieku, juvelieru un podnieku darbi. Tie visi liecina par šī kultūras augsto līmeni, neraugoties uz akmens darbarīkiem un primitīvo tehnoloģiju.
Spāņu mūks Djego de Landa, aprakstot maiju sadzīvi 16.gs., norāda uz dažādām savdabībām, kuras mums atklāj arī cilvēku portretiskie atveidojumi stēlās un ciļņos: „Jukatanas indiāņi spēcīgi, slaida auguma un ļoti izturīgi, bet parasti līkām kājām, jo mātes mēdza nest zīdaiņus jāteniski uz gurniem. …