Par magnētiem sauc ķermeņus, kas brīvi novietoti Zemes magnētiskajā laukā, ieņem noteiktu stāvokli. Magnētiem var būt dažāds ģeometriskais veids. Tiem var būt, piemēram, stieņa vai pakava veids. Kompasos parasti izmanto tievus un garus magnētus, kurus sauc par magnētadatām.
Magnētus gatavo no īpašām vielām- feromagnētiķiem, kas novietotas citu magnētu darbības laukā, pašas pārvēršas par magnētiem (magnetizējas). Tādas vielas ir elementi Fe (dzelzs), Co (kobalts) un Ni (niķelis), kā arī daudzi sakausējumi. Tos iedala cietos un mīkstos feromagnētiķos. Magnētiski cietie materiāli ir feromagnētiķi, kas nevar viegli zaudēt magnētismu pēc magnetizēšanas, piem., tērauds. No tiem izgatavo patstāvīgos magnētus. Magnētiski mīkstie materiāli- feromagnētiķi, kas nesaglabā magnētismu pēc magnetizēšanas, piem., dzelzs. No tiem izgatavotos magnētus sauc par nepastāvīgajiem magnētiem. Mūsdienās īpaši spēcīgus un noturīgus magnētus izgatavo no feromagnētiskā pulvera, to sapresējot tā, ka stiprā elektromagnētiskā laukā magnēts tiek orientēts un izveidots vajadzīgajā formā. Nosaukums „magnēts” cēlies no grieķu valodas vārda, kas apzīmē savienojumu Fe3O4, kuru izmanto kā dzelzsrūdu un kuram ir magnēta īpašības. Pati vienkāršākā magnēta forma ir elektromagnēts, kas ir spirālē savīts vads, ko sauc par solenoīdu. Kad elektriskā strāva plūst pa vadu, tiek radīts magnētiskais lauks.
Magnētam ir divi poli- magnēta punkti, kuros šķietami koncentrēts tā magnētiskais spēks. Ja magnēts nav saistīts, t.i., tas var brīvi pagriezties jebkurā virzienā, tad viens no magnēta galiem vienmēr pagriežas virzienā uz Zemes ziemeļpolu. To sauc par magnēta ziemeļpolu jeb pozitīvo polu. Parasti magnēta ziemeļpolu apzīmē ar burtu N. Šāds apzīmējums cēlies no angļu valodas vārda north- ziemeļi pirmā burta. Pretējo stieņa galu sauc par dienvidpolu, jo tas savukārt vienmēr cenšas pagriezties Zemes dienvidpola virzienā. …
