Kāds zinātnieks Buasts ir teicis, ka zinātnes robežas līdzinās apvārsnim, jo vairāk tam tuvojies, jo vairāk tas attālina. Matemātika ir viens no zinātnes veidiem, kurš brīžiem liekas kaut kas neaptverams un maģisks. Faradejs kādreiz ir teicis, ka zinātne ir ieguvēja, kad tās spārnus ir atraisījusi fantāzija. Ja matemātikai pievieno fantāziju, tad tā kļūst maģiska, pirmais to ir pierādījis matemātiķis un filozofs Pitagors. Tieši viņš saprata, ka matemātikai ir arī otra puse, tā ir maģija. Zinot matemātiku, mēs varam pārtapt par īstiem burvju māksliniekiem. Mēs ikviens katru dienu sastopamies ar skaitļu pasauli, mazākā vai lielākā mērā mums tā ir jāizmanto ikdienā.
Vēstures gaitā sākotnējie priekšstati par skaitļiem un figūrām pakāpeniski pārveidojās par abstraktiem jēdzieniem. Pakāpeniski uzkrājās zināšanas par skaitļiem un figūrām, veidojoties šiem jēdzieniem to abstraktajā formā, aizvien biežāk tika izmantoti vienkārši shematiski attēli un simboli. Attīstījās rakstība un līdz ar to skaitīšanas sistēmas. Matemātika kā zinātne sāka veidoties tikai tad, kad cilvēki iemācījās lietot simbolus, operēt ar tiem, un izmantot tos konkrētu uzdevumu atrisināšanā.[1]
Izcilais matemātiķis Jānis Mencis ir teicis: “Mācoties matemātiku, es attīstu spējas analizēt konkrētu situāciju, secināt, spriest loģiski. Manuprāt, tieši matemātiskā izglītība palīdz sakārtot domas. Matemātika nav tikai skaitļi un darbības ar tiem, sarežģītas formulas, teorēmas ar gariem pierādījumiem. Matemātika ir dzīve! Ar matemātikas palīdzību mēs iemācāmies ne tikai rēķināt, bet arī domāt, analizēt, spriest, kas dzīvē ir svarīgi, paplašinām redzesloku.”[2]
Mērķis: izpētīt matemātikas vēstures laikā radušās dažādas skaitļu sakritības un zināšanas par tām noteiktā iedzīvotāju vidē mūsdienās.
