Būtībā tas pie kāda tipa cilvēks pieder atkarīgs no viņa personības, tā temperamenta tipa, kā arī no apkārtējās vides un cilvēka ikdienas nodarbošanās. Ja cilvēks vairāk ikdienā veic praktisku darbu, viņš vairāk balstās uz konkrēto pieredzi, tie, kam ikdienā darbs saistīts ar organizēšanu un darbu ar cilvēkiem, ir izteiktāki sapņotāji, tie kuru darbs saistīts ar zinātnisko darbību ir izteikti domātāji. Protams, tas neattiecas uz visiem gadījumiem, ir arī individuāli skatāmi gadījumi, jo nekas nav absolūts.
Lai mainītu izturēšanos, visas četras cikla pakāpes ir vienādi nozīmīgas: bez konkrētas pieredzes un pārdomām, būtu grūti saprast, kas ir jāmācās un kāpēc. Bez teorijas un pieturpunktiem, nevarētu izpildīt kādus noteiktus uzdevumus. Un bez izmēģināšanas viss paliktu tā, kā tas ir bijis. Aktīvi izmēģinot cilvēks neapzināti progresē, atklājot daudz ko jaunu, kas neapzināti saglabājas atmiņā ilgākā laika posmā. Konkrētā pieredze palīdz mums nepieļaut agrākās kļūdas, mācīties no tām, domāšana palīdz neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus, bet teorija palīdz atklāt kā kaut ko realizēt praksē. Taču, lai mācīšanās būtu efektīva, katram būtu jāiziet cauri visām četrām pakāpēm. Informācija cilvēka atmiņā nostiprināsies ne tikai sēžot lekcijās un klausoties tās un vēlāk pārlasot aktuālo informāciju par to vai citu tematu, bet arī pārrunājot semināros minēto vielu, kā arī teorētiski nostiprināto izmantojot praktiski un materializējot to ar nepārtrauktu izmēģinājošo darbību palīdzību.
Kopumā jāsaka, ka nozīmīga ir zināšanu kvalitāte, nevis kvantitāte, jo katrs mācās sev piemērotā tempā. Katram kas ieinteresēts pašaktualizācijā ir noteikta pieeja un paņēmieni, ko tas izmanto mācīšanās procesā.
…