Ievads
Mācīšanās stils ir pieejas un paņēmieni, kurus indivīds izmanto mācīšanās procesā. Mācīšanās stilu un tā veidošanos ietekmē personība, vide, indivīda ģenētika. Mācīšanās stilu veido indivīda izziņas, sociālās, emocionālās un fizioloģiskās īpatnības. Katram indivīdam ir savs īpašs mācīšanās stils. Skolēnu aktivitāte un rezultāti mācīšanās procesā ir atkarīgi no skolotāja prasmes saskaņot savu mācīšanas stilu ar skolēnu mācīšanās stilu. [1]
Mēs mācāmies ar:
Garšas palīdzību: 1%
Pieskārienu: 1,5%
Ožu: 3,5%
Dzirdi: 11%
Redzi: 83%
Mēs atceramies:
10% no mūsu lasītā
20% no mūsu dzirdētā
30% no mūsu redzētā
50% no mūsu redzētā un dzirdētā
70% no mūsu dzirdētā un mūsu stāstītā
90% no mūsu stāstītā un demonstrētā [2]
Balstoties uz šo apgalvojumu, varam secināt, ka mācoties un mācot ir jāizmanto dažādas metodes un stili, lai maksimāli atvieglotu mācīšanās un mācīšanas procesus, tā sasniedzot pēc iespējas augstākus rezultātus. Skolotājam ir uzdevums piedāvāt dažādas mācīšanās metodes, lai redzētu kura metode ir visproduktīvākā. Bērnam mācību procesā jādod iespēja pielietot visas maņas, lai būtu iespēja novērot kuru maņu palīdzību bērns vislabāk un ātrāk iegaumē. Skolēniem jādod iespēja lasīt, klausīties, stāstīt un demonstrēt, lai labāk atcerētos un prastu pielietot savas zināšanas un arī nodarbības būs interesantākas un aizraujošākas, bērni ar lielāku interesi piedalīsies un darbosies mācību procesā.
Skolotājam vajadzētu meklēt risinājumus un atbilstīgu pieeju katra konkrēta skolēna sevis izzināšanā, gan pašvērtējuma celšana, gan mācību un darba stila meklēšanā. Mācībās skolēniem jādod iespējas mācīties sava paša izvēlētā stilā. Ne visi skolēni uzskata vienas un tās pašas mācību metodes par sev efektīvam. Skolotājam ir jānovēro skolēni, lai varētu analizēt un palīdzēt izvēlēties, skolēna visefektīvāko mācīšanās stilu.
…