Mācīšana kā audzināšanas līdzeklis jauniešiem

Lai skolēna personība būtu harmoniska, izglītojošai ietekmei uz katru skolēnu katrā mācību stundā, dienā, nedēļā, gadā utt.jābūt harmoniskai.
Mūsdienu stundas mūsdienīgumu vēsturiskajā secībā raksturo ar šādiem vārdiem: komunikācija, sadarbība, mijietekme, saskarsme – domājot par situāciju, kur gars ar garu sastopas.
Kopš 80.gadiem pedagoģiskajā literatūrā arvien biežāk raksta par šķietamo komunikāciju. Tā ir situācija, kad mācību stunda pārblīvēta ar mācību materiālu, uzskati, izdales materiāliem un skolotāja – skolēnu savstarpējo fizisko un verbālo aktivitāti – pedagoģiski nepamatotu, neskaidru rosību, enerģisku rīcību, kustīgumu. Sadarbīguma idejas, verbālās un neverbālās komunikācijas aktualizēšanas sekas bija tādas, ka vispārēja rosība mācību stundā kļuva par pašmērķi. Tika piemirsts, ka pedagoģiskā komunikācija ir liela māksla. Pedagoģiskā komunikācija nav tikai jauna prasība, bet arī augstāka. Komunikācijai / saskarsmei jābūt ne tikai izkoptai pēc formas, bet noteikti arī saturiskai.
Vērtībizglītība kā audzināšanas jēdziena mūsdienu modifikācija, protams, ir progresīva parādība un apzīmē vispirms audzināšanas uzskatu attīstību, kurai varētu sekot arī atbilstoša darbība. Taču, slavinot objektīvās vērtības nekādi nedrīkst kultivēt uzskatu, ka es ir pasaules centrs, ka visu, kas ir man un ap mani, esmu radījis es pats.
Pusaudžu vecumā izziņas interesēm ir īpaša nozīme personības attīstības un socializācijas procesā. Informācijas ieguve nodrošina ne tikai pamatu sistemātiskai pasaules uztverei un izpratnei, bet veicina arī izziņas procesu kā pamatu zināšanu uzkrāšanai, strukturalizācijai, analīzei un pielietošanai. Tāpēc šajā vecumā ir būtiski nostiprināt pusaudžos vajadzību meklēt un izmantot dažādus informācijas avotus un resursus, lai nostiprinātu izziņas intereses kā stabilu paraduma attieksmi.…