Agrāk pirmsskolas izglītības iestādēs vecākās grupas bērniem bija vairāk brīvā laika rotaļām, tagad viņiem ir ļoti daudz nodarbību. Nodarbības ir viena pēc otras, līdz ar to brīvo brīžu ir ļoti maz. Ļoti daudzās sākumskolās bērnus uzņem tikai pēc intelekta pārbaudes. Vecāki ir par to noraizējušies un spiež bērnus vairāk pievērsties mācībām; arī no pedagoga prasa, lai mazie lolojumi būtu pēc iespējas labāk sagatavoti. Uz bērniem tādējādi tiek izdarīts ļoti liels spiediens un ne vienmēr viņi spēj attaisnot vecāku gaidas. Tagad valdošajā iekārtā pirmsskolas izglītības iestāžu vecākās grupas tiek pārvērstas par „mazām skolām”. Bērni ir apjukuši un stresa stāvoklī, jo nevēlas, lai vecāki un pedagogi viņos viltos. Līdz ar to bērni ne vienmēr spēj veiksmīgi sevi realizēt.
5,6 gadus veci bērni sava mainīgā noskaņojuma un pieaugošās aktivitātes un agresivitātes dēļ, nevar veltīt tik daudz uzmanības mācību procesam, kā no viņiem gaida. Viņiem vēl nav izstrādājusies tik liela koncentrēšanās un uzmanības spējas, lai pilnībā sevi veltītu tik blīvai mācību programmai, kāda pašreiz valda pirmsskolas iestādēs. Bērniem ir grūti izturēt tik aizņemtu mācību grafiku, līdz ar to bērni sāk žāvāties, skatīties pa logu, runāties ar citiem, knibināties nodarbību laikā, jo nespēj vienkārši uzņemt uzreiz tik daudz informācijas, cik viņiem tiek pasniegts. Līdz ar to viņi nespēj pozitīvi sevi realizēt.
Silvijas Rimmas grāmatā „Sekmīgas mācīšanas noslēpumi” bērnus ar saskarsmes un mācību grūtībām sauc par „nerealizējušiem” bērniem. Savā kursa darbā es veikšu 5,6 gadu vecu bērnu „nerealizēšanās” problēmu salīdzinošu analīzi, salīdzinot Silvijas Rimmas viedokli ar individuālpsiholoģijas idejām. Kā raksturot bērnus (kā uzvedas bērni), kuriem piemīt „nerealizēšanās sindroms”? Viņi neprot sevi organizēt. Viņi slaistās, sapņo vaļējām acīm, neklausās, skatās pa logu, vai pārāk daudz pļāpā ar citiem bērniem. Viņu mācīšanās iemaņas ir vājas, vai to vispār nav. Daži strādā lēni un cenšas visu izpildīt rūpīgi, bet paši uzskatīs, ka, iespējams, tāpat viss ir nepareizi. Daži savukārt pildīs darbiņus domājot nevis par rezultātu, bet par ātrumu, lai drīzāk varētu pievērsties kam citam.
Daži „nerealizējušies” bērni ir vientuļi, atsvešinājušies. Šķiet, ka viņi nevēlas draugus, viņi raud, gaužas un žēlojas, vai arī vienaudži viņus izsmej un kaitina. Citi turpretī ir pavēlnieciski un viegli zaudē pacietību. Daži ir agresīvi un var uzsākt kautiņu.
Daži šādi bērni savā domāšanā ir burtiski un konkrēti, un vispār nevar atrisināt abstraktas problēmas, bet citiem raksturīga ļoti radoša domāšana. Sevi „nerealizējušiem” radošiem bērniem var būt ļoti daudz neparastu ideju, taču viņi reti tās īsteno. Viņi nespēj pabeigt uzsākto.
