“Ko mums var iemācīt Indija”? Indietis, ja viņš patiesi ir indietis, nedomā. Katrā ziņā ar viņu nenotiek tas, ko mēs saucam par “domāšanu”. Katrā ziņā ar viņu nenotiek tas, ko mēs saucam par domāšanu. Drīzāk indietis vēro domu. Šajā ziņā viņš atgādina pirmatnējo cilvēku. Tas nenozīmē, ka viņš ir primitīvs, vienkārši viņa domāšanas process atgādina domas formēšanas pirmatnējo veidu”.[2., 66].
Karma ir izdarītās rīcības sekas, kas nosaka cilvēka likteni ne tikai dzīves laikā, bet arī viņa iemiesošanos citā ķermenī pēc nāves.[3] Jāņem vērā arī Austrumu filozofiskās domas principiālā saistība ar reliģiju, literatūru, mākslu. Ja Rietumos filozofija vienmēr ir bijusi vairāk vai mazāk patstāvīga apziņas un garīgās darbības joma, tad Austrumos – arī Indijā – drīzāk nākas konstatēt sinkrētas, t.i., nedalāmas, kultūras formas, un to ietvaros tikai nosacīti var fiksēt atziņu kopumu, kuru varētu dēvēt par filozofisku. Visu šo savdabīgo Austrumu “gudrības meklējumu” iezīmju dēļ bieži nākas sastapties ar viedokli, ka filozofijas tur nav un nekad nav bijis, ka tā ir specifisks Rietumu kultūras auglis, kura sākotne jāmeklē sengrieķu sabiedrībā. Šādu viedokli nevarētu saukt par nepamatotu, tomēr būtu jāpieļauj iespēja, ka paši “gudrības meklējumi”, lai cik atšķirīgi tie arī būtu, ir svarīgāki par formu, kādā tie realizējas. Kādas tautas vai civilizācijas garīgo centienu īpatnības vispilnīgāk spējam izprast un novērtēt tieši salīdzinājumā. Seno indiešu pieredzes apguve ļauj spilgtāk atklāties arī Rietumu filozofijas specifikai.[2., 67]. …
