Ž.Piažē un L.Vigotska uzskatu atšķirība par bērna egocentrisko runu.
.
Galvenā atšķirība Piažē un Vigotska teorijās ir tā, ka valodas un domāšanas attīstību, to pāreju no viena otrā, viņi skaidro it kā pretējos virzienos.
Piažē uzskata, ka bērna domāšanas attīstības process ir vērsts no individuālā uz sociālo. Runa attīstās no domāšanas.
Vigotskis turpretī apgalvo, ka domāšanas attīstības process ir vērsts pretējā virzienā - no sociālā uz individuālo. Valoda ir tā, kas palīdz attīstīties domāšanai.
Piažē. Shēma: ārpusrunas autiskā domāšana – egocentriskā runa un egocentriskā domāšana – socializētā runa un loģiska domāšana. Bērna domāšanas attīstība virzās no autisma uz socializētu runu – no sapņu, iztēles domāšanas uz loģisku, racionalizētu domāšanu, kurā egocentriskā domāšana ir kā starpposms. Bērnam augot un viņa domāšanai attīstoties līdz loģiskajai, šī egocentriskā domāšana izzūd, līdz ar to arī – egocentriskā runa. Tātad sociālais atrodas attīstības beigās.
Vigotskis. Shēma: sociālā runa – egocentriskā runa – iekšējā runa. Bērna domāšana attīstās pretējā virzienā. Domāšanas un runas attīstība sākas ar sociālu runu. Jo sākotnējā runas funkcija vispār – un tā tas ir arī bērniem – ir sazināšanās. Un tikai vēlāk, bērnam augot, izdalās egocentriskā un komunikatīvā runa. Egocentriskā runa attīstās no sociālās runas, tā „rodas tad, kad bērns uzvedības sociālās formas un kolektīvās sadarbības formas attiecina uz personisko psihisko funkciju sfēru.” Bērna egocentriskā runa ir pārejas stadija, attīstoties ārējai runai par iekšējo. Iekšējā runa ir gan bērna autiskās, gan loģiskās domāšanas pamatā.
Piažē uzskata, ka bērna egocentriskā runa liecina par viņa egocentrisko domāšanu. Tā ir kā ārēja izpausme viņa iekšējam egoismam, kurš vērojams 7-8 gadu vecumā. Egocentriskā runa nozīmē – bērns runā tikai no sava viedokļa un nemaz nemēģina iejusties otrā cilvēka un saprast lietas no otra cilvēka viedokļa. Bērns domā, ka pārējie viņu saprot tāpat kā viņš saprot pats sevi. Piažē apgalvoja, ka egocentriskā runa raksturojās ar to, ka subjekts nepietiekami apzinās savas pozīcijas nozīmi un savas iespējas, raugoties uz pasaules fona, un tāpēc savas subjektīvos priekšstatus projicē apkārtējā vidē.
Taču Vigotskis saka, ka egocentriskā runa nebūt nav bērna egocentriskās domāšanas atspulgs, bet tā ir viņa reālistiskās domāšanas līdzeklis. Egocentriskā runa ir „runa priekš sevis”, tā ir kā skaļa domāšana.
Iekšējās runas un domāšanas saistība
Vigotskis noliedz Votsona atziņu, ka iekšējā runa ir neskanīga runa, ka bērns pāriet uz iekšējo runu no skaļas runas, kur kā pārejas posms ir čuksti. Pēc Vigotska domām, taisnība, ka ārējā runa un čuksti pēc savas būtības ir līdzīgi, taču iekšējā runa gan ir veidota savādāk.
…
