Ļ.Vigotska darba "Domāšana un runa" analīze

Ļevs Vigotskis darbā „Domāšana un runa” aprakstījis savus uzskatus par domāšanas un runas attīstību. Pamatojoties uz saviem pētījumiem, viņš apgāž vairāku pētnieku iepriekš izteiktās domas par jēdzienu attīstību, egocentrisko runu, domāšanas un runas saistību, kā arī zinātniskās un spontānās valodas atšķirībām. Kā vienu no galvenajiem uzdevumiem Vigotskis izdalījis Žana Piažē kļūdaino uzskatu atspēkošanu. Piažē un Vigotska uzskati šajā jomā krasi atšķiras, un Vigotskis pārliecinoši pierāda savu uzskatu patiesumu, kā arī izvirza pavisam jaunas idejas, kas iezīmē pagrieziena punktus domāšanas un runas izpētē no psiholoģijas skatpunkta.
Lai arī Vigotskis piekrīt Piažē vairākos jautājumos, tomēr autoriem pastāv zināma uzskatu atšķirība. Galvenā atšķirība ir iekšējās un ārējās runas jautājumā. Piažē uzskata, ka bērna runa ir egocentriska, un tikai vēlāk kļūst sociāla, savukārt Vigotskis raksta, ka bērna runa jau no paša sākuma ir sociāla, bet vēlāk tā diferencējas iekšējā un ārējā runā.
Piažē uzskata, ka maza bērna doma un runa ir egocentriska – tātad domāta tikai sev, nevis apkārtējiem. Bērns nesarunājas ar citiem, bet pavada ar runu savas darbības. Tā kā bērna darbība ir egocentriska, tad arī darbību pavadošā runa tāda ir. Piažē apgalvo, ka bērnam nav saprotama runāšana bez darbības, tātad bērna runa ir pakļauta darbībai, pastāv līdzās tai, nevis neatkarīgi no darbības. Tas liecina par to, ka bērna runa nav domāšanas līdzeklis. Līdz 7 – 8 gadu vecumam bērns nespēj atšķirt iedomas no īstenības, jo viņš visu uztver ļoti subjektīvi. Tas ir kā apliecinājums tam, ka arī runa ir egocentriska un domāta tikai sev par apmierinājumu. Ja apstākļi spiež, tad bērns spēj egocentrisko runu izmantot par domāšanas līdzekli, bet tā tomēr paliek zināmā mērā egocentriska, jo arī doma ir egocentriska, lai kā arī bērns runātu. Šādos gadījumos runa vienkārši pavada domāšanu, nevis ir tās līdzeklis. …