Man patīk daudzi dzīvnieki, bet īpaši meža kaķi, tāpēc es vēlos uzrakstīt par manu mīļāko meža kaķi – lūsi. Kauns atzīties, bet šā referāta varoni lūsi – visiem zināmu, pazīstamu zvēru – savām acīm savvaļā neesmu redzējusi ... Attaisnojumam varu minēt vairākus iemeslus. Kādus? Pirmkārt, lūsis ir dzīvnieks, kas aktīvs ,galvenokārt, krēslā un tumsā. Otrkārt, viņš mēdz slēpt un prot meistarīgi nojaukt pēdas. Treškārt, viņš ir ļoti piesardzīgs, uzmanīgs un manīgs radījums, apveltīts ar labi attīstītu redzi un apskaužami labi attīstītu dzirdi. Bez tam, viņa kažoks ideāli saplūst ar apkārtējo vidi – ir grūti pamanāms. Šis zvērs turklāt apdzīvo, galvenokārt, tādas vietas, kādās piesardzīgu un manīgu radījumu, kas valkā maskēšanās tērpu, pat ieraudzīt, kur nu vēl novērot, ir, maigi izsakoties, grūti: lielus nekoptus, brikšņainus skujkoku un jauktus mežus ar biezu pamežu un paaugu, kur vecu koku masīvi mijas ar nekoptām jaunaudzēm. Viņš ir īstens meža dzīvnieks, kas atklātās vietās iziet reti un nelabprāt, to dara tikai nepieciešamības spiests – tad, kad jāpāriet no vienas kokiem klātas teritorijas uz citu. Turklāt pārejai no kokaudzes uz kokaudzi vienmēr izvēlas diennakts tumšo periodu un visšaurāko vietu pāri klajumam. Toties stigas un meža ceļus, kā liecina zvēra pēdu nospiedumi, viņš savas teritorijas apgaitai gan izmanto bez aizspriedumiem. Individuālo teritoriju lūsis regulāri iezīmē un aktīvi apsargā no sava dzimuma sugas brāļiem. Būdams izteikts nometnieks, reiz izraudzīto dzīvesvietu viņš pamet vienīgi tad, ja tiek cilvēku bieži traucēts vai kad tajā izsīkst barības bāze. Zvēra barības bāzē ietilpst, galvenokārt, vidēja izmēra savvaļas dzīvnieki. Ceru, ka redzēšu savām acīm šo apbrīnojamo dzīvnieku.…
