Luksemburga ir dibināta mūsu ēras 963. gadā kā grāfiste Nīderlandes sastāvā. Par Luksemburgu-Limburgu dinastijas dibinātāju jāuzskata Henrihs I Zeltmatis (1247 – 1281). Viņa dēls Henrihs II gāja bojā Voringenas kaujā (1288), kuras rezultātā Limburga tika atdalīta no Luksemburgas. Pēc šīs kaujas Luksemburga tika nodota valdīšanā Brabantas hercogiem. Henriha II dēls Luksemburgas Henrihs III 1308. gadā vienbalsīgi kūrfirstu sanāksmē Āhenā, tika iecelts Vācijas tronī jau kā Henrihs IV. Pie Luksemburgas dinastijas pieder imperatori Kārlis IV, Sigismunds un Venceslavs. Pēc Sigismunda nāves 1437. gadā Luksemburgas un Habsburgu dinastijas saplūda Habsburgas Albrehta personā, kurš bija apprecējis Sigismunda meitu. Kārlis IV 1353. gadā atdeva Luksemburgas grāfisti, kurai viņš piešķīra hercogistes statusu, savam pusbrālim Venceslavam. Pēc Sigismunda nāves (viņam nebija pēcteču) hercogiste sāka pāriet no rokas rokā: te Burgundijas hercogiem – no 1412. gada, te Habsburgas – no 1477. gada. 1659. gadā hercogistes lielāko daļu (pēdējā gadsimta laikā stipri teritoriāli izaugusi) spāņu Habsburgi atdeva Francijai, bet 1684. gadā tā pilnīgi pārgāja Ludviķa XIV varā. Pēc Utrehtas miera līguma nosacījumiem, hercogistes daļa, kura no 1659. gada līdz 1689. gadam piederēja spāņiem, pārgāja Austrijas pārvaldē.
Tādējādi Luksemburgas agrīnajā vēsturē var izdalīt trīs periodus:
1) neatkarības (savu grāfu pārvalde) periods – sākot ar Zigfrīdu un beidzot ar pakļaušanos burgundiešiem (963 – 1443);
2) svešzemju valdīšana, kuru var iedalīt šādos periodos – Burgundijas kundzība (1443 – 1505), spāņu Habsburgu kundzība (1505 – 1659, 1681 - 1696), pirmā franču kundzība (1659 – 1681, 1696 - 1714), Austrijas Habsburgu kundzība (1714 – 1795), otrā franču kundzība (1795 – 1814);
3) pakāpeniska valstiskuma atjaunošana un luksemburgiešu cīņa par neatkarības atgūšanu. Šis periods sākas ar 1815. gadu.
1815. gadā Vīnes kongress, atdalījis dažus apgabalus no sākotnējās Luksemburgas Prūsijas labā, un vispār brīvi izrīkojies ar tās robežām, izveidoja Luksemburgas Lielhercogisti, kura tika iekļauta Vācijas savienībā līdz 1866. gadam. Par lielhercogistes valdnieku tika kronēts Vilhelms I, nulle izveidotās valsts kopā ar Beļģijas un Holandes teritorijām. Luksemburga viņam tika piešķirta kā kompensācija par Nassau valdījumiem, kuri pārgāja Prūsijai. Tādējādi Luksemburga izrādījās saistīta ūnijā ar Nīderlandi. Saistība ar Vācijas savienību izpaudās ar to, ka Luksemburgā tika izmetināts prūšu karaspēks, jo Luksemburga bija Eiropā otrais stiprākais cietoksnis pēc Gibraltāras.
1830. gadā Eiropu pāršalca revolūciju vilnis. Tās lielākoties bija demokrātiskas un nacionālas. Revolūcijas rezultātā Beļģija atdalījās no Holandes. Beļģu revolūcija ar entuziasmu tika uzņemta Luksemburgā un izsauca atbildes aktivitātes. Luksemburgai vienīgā iespēja atbrīvoties no Holandes un Vācijas kundzības, bija pievienoties Beļģijai, un tādējādi panākt demokrātiskas konstitucionālas tiesības. Beļģijai pārgāja gandrīz 2/3 Luksemburgas teritorijas – pilsētas Arlona, Bastoņa, Bujona, Sent-Ibēra, Njošato. Tad arī lielhercigiste ieguva to teritoriālo veidolu, kas bez būtiskām izmaiņām ir saglabājies līdz mūsdienām.
Eiropas lielvalstis deviņu gadu garumā turpināja strīdus par Luksemburgu, bieži ar bruņotiem konfliktiem. 1831. gada jūnijā piecu lielvalstu noslēgtais “18. pantu” Londonas līgums nostiprināja Beļģijas atdalīšanos no Holandes, bet atstāja atklātu Luksemburgas un Limburgas jautājumu. 1831. gada 15. oktobrī tika pieņemts “24. pantu” līgums, kurš izlēma Luksemburgas un Limburgas likteni. Beļģija un Holande ilgi neatzina šo līgumu, un tikai 1839. gada 19. aprīlī tās to atzina.
Lielākā Luksemburgas teritorijas daļa pārgāja Beļģijai, bet pārējā atgriezta Holandes karalim. Pēc šī līguma Luksemburga pārstāja būt par Nīderlandes 18-to provinci, bet par neatkarīgu valsti tā vēl nekļuva, paliekot Vācijas savienībā.
Vilhelms II, kurš kāpa tronī 1840. gadā, un kam tika piešķirts tituls “karalis lielhercogs” 1847. gadā parakstīja īpašu konstitūciju Luksemburgai. Tā tika izmainīta demokrātiskajā garā 1848. gadā. Luksemburgā valdīja liela nepatika pret Nīderlandes valdību, tās teritoriālās piekāpšanās dēļ Beļģijai uz hercogistes rēķina. Sakarā ar to Nīderlandes valdība 1841. gadā bija spiesta pasludināt Luksemburgas neatkarības deklarāciju, tomēr saglabājot ūniju ar t
…
