Ludvigs van Bēthovens dzimis 1770. gada 16. decembrī nelielā vācu pilsētiņā Bonnā. Jau pusaudža gados Johans (Ludviga tēvs) sāka pastiprināti lietot alkoholu un kārtīgi uzdzīvoja. Līdz ar to Ludviga van Bēthovena bērnība pagāja lielā nabadzībā, jo tēvs no pļēgura bija kļuvis par alkoholiķi un visu savu, jau tā niecīgo, algu nodzēra. Retajās atskurbuma reizēs viņš savam dēlam Ludvigam lika, precīzāk sakot, spieda mācīties spēlēt vijoli un klavieres. Šīm mūzikas stundām bija diezgan savtīgs mērķis. Johans savu dēlu gribēja pataisīt par brīnumbērnu, tādu, kāds bija Mocarts, lai, nedaudz paaudzies, Ludvigs varētu pelnīt lielu naudu un uzturēt ģimeni. Mazajam zēnam patika improvizēt, bet tēvs pieprasīja, lai dēls pilnveido spēlēšanas tehniku.
Jau astoņu gadu vecumā, tēvs lika viņam uzstāties, taču tēvs vēlējās uzsvērt, ka viņa dēls ir brīnumbērns, paziņojot ka viņam ir tikai seši gadi. Pieaugot Ludvigs van Bēthovens nevarēja atcerēties cik viņam ir gadu. Jau trīspadsmit gadu vecumā Ludvigs kļuva par galma mūziķi. Kad Bēthovenam bija septiņpadsmit gadu, viņš Vīnē iepazinās ar Mocartu, kurš, noklausījies, kā Ludvigs spēlē, teica klātesošajiem: «Sargājiet viņu, reiz par viņu runās visa pasaule.» Divdesmit piecu gadu vecumā Ludvigs saprata, ka viņam ir problēmas ar dzirdi, jo reiz, spēlējot koncertā, viņš uz mirkli kļuva kurls. Pēc trim gadiem komponists jau bieži mocījās ar dažādiem trokšņiem, kas traucēja izšķirt augstās toņkārtas un pieklusinātas sarunas. Ārsti Bēthovenam palīdzēt nespēja. Gandrīz piecpadsmit gadu Ludvigs ļoti prasmīgi spēja slēpt savu kaiti — viņš tikās ar draugiem, piedalījās muzikālos pasākumos, daudz komponēja. Kaut arī sarunas laikā komponists bieži vien atbildēja neadekvāti, sarunu biedri to izskaidroja ar viņa slikto omu vai izklaidību. Trīsdesmit viena gada vecumā Ludvigs van Bēthovens saraksta tā saukto Hailigenštates testamentu, kurā atklāj savas neiecietības un dusmu cēloni. Ludviga van Bēthovena mūzika vienmēr bijusi smaga un grūti klausāma, tieši tāpēc viņš nebija īpaši populārs komponists un naudu pelnīja ar grūtībām. Toties vēlāk, kad Bēthovens kļuva nedzirdīgs un tomēr turpināja komponēt, uzradās bagāti mecenāti, kas nodrošināja komponista labklājību. Vai Bēthovena slimība ir ietekmējusi viņa mūziku, grūti pateikt, bet varbūt tieši nedzirdīga cilvēka pasaules uztveres dēļ Ludvigs van Bēthovens kļuva par ģēniju. Lai gan mūža beigās Bēthovena dzīvi aptumšoja neskaitāmas fiziskas un garīgas ciešanas, bija kaut kas tāds, kas deva mierinājumu — bija augusi viņa popularitāte. Koncertos viņa sacerējumus atskaņoja biežāk, bet pēdējos koncertus uzņēma ar gavilēm, kuras komponists pats vairs nespēja baudīt, jo bija kļuvis pilnīgi nedzirdīgs. Ar citiem viņš sazinājās, izmantojot zīmuli un papīru.Vairāku skaņdarbu iedvesmas avots bija Bēthovena romantiskās jūtas pret dažām savām augstdzimušajām skolniecēm. Mūzikas vēsturnieki uzskata, ka «Mēnesnīcas sonāte» ir veltīta grāfienei Džuljetai Gvičardi, kuru Ludvigs van Bēthovens pat gribēja bildināt, bet to nav izdarījis.…
