18.gs vairākās zemēs noritēja jaunu instrumentālās mūzikas žanru un formu veidošanās process. Šie žanri un process nobrieda un sasniedza savu virsotni tā saucamajā „Vīnes klasiskajā skolā”. Ja agrāk monumentālajā žanrā valdīja oratorija, mesa un opera, tad pateicoties tieši „Vīnes klasiķiem”- Haidnam, Mocartam un Bēthovenam, blakus operai lielu nozīmi sāka iegūt simfonija un romantiskā mūzika. Nosacīti par pirmo romantiķi dēvē Ludvigu van Bēthovenu, jo, lai gan viņa skaņdarbi pamatā ir klasiski, atsevišķos sacerējumos parādās jau brīvākas un romantiskākas intonācijas.
Ludvigs van Bēthovens ir dzimis 1770. gada 17. decembrī un ir vācu klasiskās mūzikas komponists. Viņa bērnība bija dažādu traģisku, bet tomēr arī jauku un patīkamu atmiņu pilna. Galvenā problēma bija godkārīgais tēvs alkoholiķis, kurš dusmu uzplūdos bija ass pret paša bērnu, tomēr mātes mīlestība to atspēkoja. Vēlāk Bēthovens zaudēja savu dzirdi, kas viņam kā mūziķim bija ļoti smags trieciens.
13 gadu vecumā Bēthovens kļūst par galma mūziķi un spēlē čembalo. 25 gadu vecumā viņš saprot, ka neizturamajām galvassāpēm , kas viņam ik pa laikam uznāk, ir sakars ar ausīm. Reiz, spēlējot koncertā, viņa dzirde uz mirkli pazūd.…