Ludvigs van Bēthovens bija Vīnes klasiskās skolas pēdējais pārstāvis. Viņa darbība pieskaitāma 19. gadsimtam.
Komponists dzimis Bonnā, 1770. gada 17. decembrī. Nelielās galma kapelas dziedoņa dēls jau no agras bērnības ieguva muzikālu izglītību. Viņa nopietnākais pedagogs bija K. G. Nēfe, kurš audzināja savu skolnieku vācu apgaismotāju tradīciju garā. Trūcīgo apstākļu dēļ komponistam nebija iespējas iegūt pilnīgu humanitāro izglītību, tomēr, mācoties patstāvīgi, ieguva plašas zināšanas filozofijā, vēsturē, literatūrā, politikā, ka arī apguva valodas.
1787. gadā Bēthovens pirmo reizi apmeklēja Vīni, kur tikās ar V. A. Mocartu. 1792. gadā viņš pārvācās uz dzīvi šajā pilsētā, kur zināmu laiku mācījās kompozīciju pie J. Haidna un citiem mūziķiem.
Līdz 1801. gadam Bēthovens bija uzrakstījis jau trīs klavierkoncertus, trīs klavieru trio, sešus stīgu kvartetus un citus kameransambļus. Šajā laikā tapa arī pirmās 17 klaviersonātes.
1797. gadā parādījās pirmās dzirdes pavājināšanās pazīmes, kas ierobežoja Bēthovena koncertdarbību, apgrūtināja saskari ar cilvēkiem. Pēdējos savas dzīves gados viņš bija pavisam kurls. Pakāpeniski atsvešinoties no sabiedrības, nelaimīgs personiskajā dzīvē, cīnoties ar dzirdes zudumu, balstoties vairs tikai uz iekšējo dzirdi un iztēles spēku, Bēthovens radīja pasaules mūzikas šedevrus.
Pēc smagas slimības Ludvigs van Bēthovens nomira 1827. gada 26. martā. Viņam bija vēl daudz jaunu ieceru, arī Desmitā simfonija…
Ludvigs van Bēthovens savā agrīnajā daiļradē bija klasisko tradīciju turpinātājs Haidna un Mocarta stilā. Bet pēdējos skaņdarbos jūtu izteiksmes veidā viņš bija romantiķu priekštecis. Tādēļ kādā gleznā tieši šī komponista biste simbolizē saikni starp klasicismu un romantismu un noraugās uz romantiķiem – rakstniekiem un mūziķiem – Dimā tēvu, Žoržu Sandu, Igo, Paganīni, Rosini un Listu.
…
