Ludvigs van Bēthovens piedzima 1770. gada decembrī drūmā istabā ar zemiem griestiem. Ludviga pirmie dzīves gadi pagāja pārtikušā un saskanīgā ģimenē. Gandrīz bez uzraudzības mazais Ludvigs pavadīja laiku uz ielas kopā ar sava vecuma biedriem, un par viņu rūpējās kalpones, kuras bieži mainījās un kurām jau tā bija darba diezgan. Māte, ko Ludvigs ļoti mīlēja, nevarēja sekot dēla audzināšanai. Tēvs ar bērniem gandrīz nekad nenodarbojās. Maizais Ludvigs reizēm stundām ilgi gulēja uz palodzes un, iegrimis dziļās pārdomās, raudzījās upes plašumā. No šīm pārdomām bija grūti viņu izraut. Ludvigam jau bērnībā bija raksturīga noslēgšanās sevī un īpašas koncentrēšanās spējas. Tomēr nevajag iedomāties mazo Bēthovenu kā sevī iegrimušu melanholiķi. Ludviga dzīvais temperaments izpaudās kaislā attieksmē pret apkārtējiem dzīves notikumiem, humora izjūtā un spējā daudz un veselīgi smieties.
Līdz 10 gadu vecumam Ludvigs mācījās pamatskolā. Skolas gadi deva visai maz. Neizdevās iegūt vidējo izglītību . Kaut gan Bēthovens nepārtraukti paplašināja savas zināšanas, tomēr viņš līdz mūža galam mocījās ar domām par savu nepietiekamo izglītību. Līdz 10 gadu vecumam viņa mūzikas nodarbības nebija sistemātiskas. Vairākus gadus no vietas viņš mācījās pie dažādiem pedagogiem. Zēna izcilais talants parādījās ļoti agri. Tēvs, meklēdams izeju no trūkuma, cerēja, ka Ludvigs kļūs „brīnumbērns”, otrs Mocarts. Ludviga skolotāji bija dažādi – mūks, katoļu mācītājs, aktieris, galma ērģelnieks. …
