Vācu komponists Ludvigs van Bēthovens (1770 - 1827) ir mūzikas ģēnijs, kura daiļrade iezīmē pāreju no klasicisma uz romantismu. Viņš sacerējis daudz kamermūzikas, kā arī stīgu kvartetus un klaviermūziku. Autors uzrakstījis deviņas simfonijas, līdz pilnībai izkopdams simfonijas formu.
Ludvigs van Bēthovens ir dzimis Bonnā, 1770. gada 16. decembrī, nabadzīga nameļa nonīkušā bēniņu dzīvoklī. Pēc izcelšanās komponists ir flāms. Viņa tēvs hronisks dzērājs, gluži neinteliģents cilvēks, dziedāja korī. Māte – kalpone, pavāra meita, atraitne, kas pirmajā laulībā bija apprecējusies ar sulaini.
Bēthovena skarbajai bērnībai trūka tā ģimenes maiguma, kādu baudīja daudz laimīgākais Mocarts. No paša sākuma dzīve viņu ierāva bēdīgā un rupjā cīņā. Tēvs gribēja izmantot zēna dotības un viņu padarīt par brīnumbērnu. Četrus gadus veco zēnu tēvs piespieda stundām ilgi vingrināties gan vijoļspēlē, gan klavierspēlē.
Ludviga van Bēthovena jaunība bija nomākta materiālām rūpēm, pāragri viņam bija jāiemācās maizi pelnīt. Vienpadsmit gadu vecs viņš jau spēlēja teātra orķestrī, ar trīspadsmit gadiem jau pildīja ērģelnieka pienākumus. 1787. gadā viņš zaudēja dievināto māti. Ludvigs van Bēthovens par savu māti saka šādi: “Viņa bija tik laba, mīļa, mans tuvākais draugs. Ak, kas bija laimīgāks par mani tais brīžos, kad es izrunāju saldo vārdu – māte, un viņa bija manā tuvumā.”…