Ievads
Ļubļinas ūnijas noslēgšana bija nozīmīgs notikums ne vien pašas Lietuvas un Polijas, bet arī citu valstu vēsturē. Tās noslēgšana nozīmēja jauna, liela spēka rašanos Austrumeiropā, kurš turpmākos gadsimtus stipri ietekmēja arī apkārtējo valstu vēsturisko gaitu. Arī Latvijas vēsture neizpaliek bez ļoti ciešas Polijas-Lietuvas līdzdalības dažādos notikumos, piemēram, ja runājam par Livonijas kara beigām, kā arī turpmākajiem 16., 17., arī 18. gadsimta notikumiem. Žečpospolitas teritorija savu lielo teritoriālo izmēru dēļ tika salīdzināta pat ar Romas impēriju.
Referātā esmu centusies parādīt tos apstākļus, kuru rezultātā notika šo abu lielvalstu – Polijas karalistes un Lietuvas lielkunigaitijas apvienošanās, parādot gan pozitīvās, gan negatīvās tendences abu valstu vēstures gaitā apvienošanās posmā 16. gs. vidū.
Referātā iekļauti arī mūsdienu vēsturnieku viedokļi par šo apvienošanos.
Polijas karaliste un Lietuvas lielkunigaitija pirms apvienošanas
Lietuvas lielkunigaitija pirms apvienošanās.
1569. gada notikumi iezīmēja jaunu posmu Lietuvas valsts vēsturē. Valsts, kas 13. gadsimtā bija apvienojusi Lietuvas teritorijas, labi konsolidēja lietuviešu tautu. Ģedimina vadībā tā bija pretojusies Teitoņu ordeņa agresijai. Lietuvas spēks bija neapšaubāms. Lielās iekarotās teritorijas, cīņas ar pretiniekiem tikai palielināja Lietuvas spēku un spēcīga pretinieka lomu citu acīs. Vēl 15. gadsimtā Lietuva iekļāva savā teritorijā plašas Ukrainas teritorijas – Volīniju 1452. gadā, Kijevu anektēja 1471. gadā.
…