Moderno politisko partiju attīstība noris ciešā saistībā ar industrializētas sabiedrības rašanos. Pašreiz demokrātiskajā pasaulē reti kads astrīd partiju centrālo lomu demokrātijas funkcionēšanā.
Moderna demokrātija pati par sevi jau ir ar partiju starpniecību izteikta tautas vara.[1]
Referāta tēmu izvēlējos tāpēc, ka gribēju paplašināt savas zināšanas polistisko partiju sfērā un Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju izvēlējos tāpēc, ka tā ir viena no senākajām Latvijas partijām, kuras aizsākumi meklējami 1893.gadā. 2004.gada maijā LSDSP nosvinēja savu 100.gadu pastāvēšanu ar daudzu ārzemju sociāldemokrātu partiju pārstāvju piedalīšanos, arī Zviedrijas, Vācijas u.c.
Iepazinos ar LSDSP vēsturi, salīdzināju sociāldemokrātiskās strādnieku partijas attīstibu Zviedrijā un Latvijā, tās mērķiem un darbības programmu.
Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) aizsākumi meklējami tālajā 1893.gadā, kad Rainis ar divām nelielām ceļasomām nelegāli ieveda Latvijā vācu sociāldemokrātu darbus. Vēlāk Rainis nereti ar lepnumu atgādina, ka viņš stāvēja pie LSDP šūpuļa. LSDSP kā politiska partija izveidojās 1904.gadā ar nosaukumu “Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija”. Par savu uzdevumu LSDSP uzskatīja strādnieku, laukstrādnieku un inteleģences tiesību un interešu aizstāvību, cara varas gāšanu Krievijā un demokrātiskas valdības izveidošanu. Partijas teorētiskais pamats bija vācu sociāldemokrāta Kārļa Kautska demokrātiskais sociālisms, kura pamatatšķirība no marksisma bija radikāla - demokrātijas atzīšana un proletariāta diktatūras noliegums. LSDSP bija revolucionāra partija, jo cariskās Krievijas apstākļos tikai tā varēja radikāli izmainīt latviešu tautas stāvokli.
Pēc sociālā sastāva LSDSP bija strādnieku partija, bet tās rindās darbojās arī progresīvās inteleģences, laukstrādnieku un zemnieku pārstāvji. Partijas galvenais sabiedrotais visos laikos bija un ir arodbiedrības, jo arī to uzdevums ir aizstāvēt strādājošo intereses.
LSDSP savas pastāvēšanas laikā pārdzīvojusi gan organizatoriskas, gan idejiskas pārvērtības, mainoties līdz ar laikmetu, tāpat kā visas pasaules sociāldemokrātija. Organizatoriski 1906.gadā LSDSP vienojās ar Krievijas sociāldemokrātiem par kopīgas partijas izveidi uz federatīviem pamatiem, lai kopīgi cīnītos pret carismu. LSDSP tobrīd biedru skaita ziņā vairākkārtīgi pārspēja Krievijas sociāldemokrātus. 1918.gadā latviešu sociāldemokrāti atjaunoja patstāvīgu LSDSP, kuru lielinieki, vēlāk komunisti uzskatīja par savu pirmo un galveno ienaidnieku. Pakāpeniski notika pāreja no revolucionāras uz parlamentāru partiju, kas aktīvi piedalījās Latvijas Republikas dibināšanā, brīvības cīņās un veidoja lielāko frakciju 1. – 4. Saeimā.
Idejiskās izmaiņas, kas noteica jaunu LSDSP stratēģiju un taktiku, redzamas salīdzinot LSDSP 4 programmas - 1905., 1930., 1950., 1989.g. Notikušas principiālas izmaiņas - atmests šķiru cīņas princips, dominējošo vietu ieņem demokrātija, latviešu tautas nacionālās intereses un cīņa ar komunistisko ideoloģiju. [2]…
