1. VALSTS BUDŽETA JĒDZIENS UN BŪTĪBA
Lai valsts varētu veikt savas funkcijas, tās rīcībā ir jābūt noteiktam valsts finansēm. Šo naudas līdzekļu veidošana, sadale un izmantošana tiek veikta ar valsts budžeta starpniecību. Valsts budžets ir cēlies no angļu valodas vārda budget, kas tulkojumā nozīmē ādas somu [2, 221].
Ilgu laika posmu valstīm nebija budžetu. Tomēr visās Eiropas valstīs tika vākti valsts ieņēmumi un veikta to izlietošana. Par budžetu sāka runāt tad, kad valstis sāka plānot iespējamos ieņēmumus un izdevumus. Kopš 17. gadsimta beigām par budžetu sāka dēvēt to dokumentu, kur bija atspoguļots valsts ieņēmumu un izdevumu plāns. Līdz ar to budžeta raksturīgākas iezīmes ir:
1. tas ir plāns, kurš sastādīts tāmes veidā;
2. tas ir sastādīts noteiktam laika posmam;
3. valsts ieņēmumi un izdevumi budžetā ir atspoguļoti naudas izteiksmē.
Valsts budžets tiek definēts dažādi, bet autore vairāk piekrīt sekojošam apgalvojumam:
Valsts budžets ir valsts naudas ieņēmumu un izdevumu saraksts, kas sastādīts noteiktam laika periodam. /Latvijas enciklopēdija/ [7, 4].
Valsts budžets tiek sastādīts noteiktam laika periodam, parasti gadam. Budžeta darbības periodu nosaka katras atsevišķas valsts likumdošana. Vairākumam valstu šīs periods sakrīt ar kalendāro gadu, bet citās valstīs tās nesakrīt. Latvijā saimnieciskais gads sākas 1. janvārī un beidzas 31. decembrī [1].
Valsts budžeta īpatnība ir tā, ka izsniegtie naudas līdzekļi nav jāatmaksā. Turklāt valdība valsts finanses izmanto kā līdzekļi fiskālās politikas realizācijai makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanai. Katrā atsevišķā valstī, atbilstoši teritoriālajam iedalījumam tiek veidota noteikta budžeta sistēma [2, 221].
Vispārinot iepriekš teikto var uzskatīt, ka budžets ir instruments, ar kura palīdzību valsts nodrošina makroekonomisko stabilitāti, iedala finanšu resursus atbilstoši valsts funkcijām un nodrošina efektīvu resursu izlietojumu atbilstoši pilnvarojumam tos izlietot. Budžeta galvenās funkcijas ir:
1. ieņēmumu iekasēšanas nodrošināšana;
2. ieņēmumu sadale dažādiem mērķiem, izdevumu plānošana;
3. makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšana, izmantojot fiskālo politiku un monetāro politiku;
4. kontrole pār valsts institūcijām, lai nodrošinātu to darbības atbilstību vēlēto amatpersonu veidotajai politikai;
5. valsts institūciju atbilstības nodrošināšana par efektīvu budžeta līdzekļu izmantošanu [4, 7].
…
