Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas valsts deklarēja, ka pati persona ir atbildīga par sava stāvokļa uzlabošanu. Taču iedzīvotāji sastopas ar dažādiem sociālajiem riskiem, kuru rezultātā viņiem rodas materiāli zaudējumi - būtiski samazinās regulāro ienākumu avoti, vai arī tie zūd pavisam. Sociālās riska situācijas ir - nelaimes gadījums darbā, slimības, apgādnieka bojāeja, aiziešana pensijā, kļūšana par bezdarbnieku, invaliditātes iegūšana un došanās grūtniecības un pēcdzemdību atvaļinājumā, kā arī nāve. Tieši tāpēc, lai aizsargātu savas valsts pilsoņu intereses, Latvijā tika izveidota valsts obligātā sociālā apdrošināšana – sistēma, kas paredz apdrošināšanu pret šīm sociālā riska situācijām – pensijas, pabalstus un atlīdzības. Lai realizētu sociālās apdrošināšanas sistēmu 1998.gada 1.janvārī darbu uzsāka Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (turpmāk tekstā – VSAA) – Ministru kabineta izveidota bezpeļņas organizācija, kas realizē valsts pārvaldes funkcijas sociālo tiesību nodrošināšanā, pārņemot Valsts sociālās apdrošināšanas fonda funkcijas. VSAA klienti ir sociāli apdrošinātās personas: visi darba ņēmēji, pašnodarbinātās personas un citi, kuri ir pakļauti obligātajai valsts sociālajai apdrošināšanai un par kuriem ir maksātas ( vai kuri paši maksājuši) sociālās apdrošināšanas iemaksas. VSAA sniedz arī vairākus sociālās palīdzības pakalpojumus visiem Latvijas iedzīvotājiem neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav sociāli apdrošināti, piemēram, bērna kopšanas pabalstu. Sociālās apdrošināšanas finansiālais pamats ir sociālās apdrošināšanas budžets, kas 1998. gadā bija 450.milj. Ls, un tika strukturēts četros speciālos budžetos – Nodarbinātības speciālais budžets, Darba negadījumu speciālais budžets, Invaliditātes, maternitātes un slimības speciālais budžets un Valsts pensiju speciālais budžets.
Sociālā apdrošināšana Latvijā tiek iedalīta piecos veidos – valsts pensiju apdrošināšana, sociālā apdrošināšana bezdarba gadījumam, sociālā apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem darbā un ārodslimībām, invaliditātes apdrošināšana, maternitātes un slimības apdrošināšana. Šos piecus veidus es aplūkošu sīkāk atsevišķās nodaļās.
Mana kursa darba mērķis ir izpētīt sociālās apdrošināšanas jēdzienu un nedaudz sīkāk aplūkot katru no iepriekš minētiem pieciem sociālās apdrošināšanas veidiem, jo man šī tēma šķiet pietiekami interesanta un aktuālā, kaut vai tāpēc, ka rakstot šo darbu aptaujāju vairākus paziņas, cik daudz viņi zina par savām tiesībām, šajā jomā, un izrādījās, ka apmēram tikai kādi 20% no aptaujātajiem ir pietiekami zinoši, lai, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, grieztos Valsts Sociālās Apdrošināšanas aģentūrā, pēc palīdzības, kas viņiem ir piešķirta ar likumu.
Rakstot šo darbu kā pamatbāzi es izmantoju attiecīgos likumus, kas saistīti ar valsts sociālo apdrošināšanu, kā arī datus, kurus man sniedza VSAA. Pētot Sociālās apdrošināšanas jēdzienu, es izmantoju ne tikai mūsdienu literatūru, bet arī 30. – 40. gados izdotās grāmatas par sociālo likumdošanu.…
