Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas 1990.gada 4.maijā, tika uzsāktas arī ievērojamas reformas darba likumdošanā. Sakarā ar tautsaimniecības tālāku pārstrukturēšanu un uzņēmējdarbības izveidošanos atbilstoši jaunajiem ekonomiskajiem apstākļiem arī Latvijas Darba likumu kodeksā tika izdarīti būtiski grozījumi. Darba ņēmēja un darba devēja savstarpējās attiecības ir ievērojami mainījusi ekonomisko apstākļu maiņa, ražošanas sašaurināšanās valsts sektorā un ekonomiskās aktivitātes pieaugums privātajā sektorā.
Šobrīd vairāk kā jebkad agrāk darba ņēmēja un darba devēja savstarpējo attiecību sadarbība ir atkarīga no abu līgumslēdzēju pušu darba tiesībām un pienākumiem, kā arī garantijām un kompensācijām. To nozīme tiesisko attiecību realizēšanā ir ļoti liela.
Mana darba mērķis ir parādīt, kā jaunajos apstākļos, pārejot uz tirgus ekonomiku, mainījušās tiesību normas, kas regulē darba attiecības - garantijas un kompensācijas.
Nepieciešamība mainīt spēkā esošo Darba likumu kodeksa (DLK) ir nobriedusi jau sen, jo likums ir izstrādāts citā politiskajā sistēmā - 1972.gadā, kad bija citas ekonomiskās un darba attiecības. Ļoti daudzi likuma panti ir izslēgti, citi ir grozīti kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas.
Veicot spēkā esošā Darba likumu kodeksa salīdzināšanu ar jauno Darba likuma projektu, kurš stāsies spēkā 2002.gada 01.jūnijā, būtiski jaunā likumprojekta teksts ir plašāks, paredzētās likuma normas ir aprakstītas pietiekoši izsmeļoši un saprotami, neprasot bieži meklēt citos likumos, likumpamatotajos aktos vai MK noteikumos.
Viens no būtiskākajiem jaunumiem likumprojektā ir 1.pants: "Darba tiesiskās attiecības regulē Latvijas Republikas Satversme, Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas, šis likums un citi normatīvie akti, kā arī darba koplīgums un darba kārtības noteikumi".…