Pēc Latvijas brīvvalsts izveidošanās 1918. gadā vairāk nekā pusotra gada Latvijā nebija tieši vēlēta parlamenta un savas konstitūcijas. No 1918. gada 18. novembra kā pagaidu parlaments darbojās Tautas Padome 100 cilvēku sastāvā, taču tā nebija visas tautas vēlēta institūcija. Periods no 1918. gada novembra līdz 1920. gadam bija ļoti smags pārejas laiks, kurā pirmām kārtām dominēja cīņa par pilnīgu brīvību, Latvijas kā neatkarīgas valsts atzīšanas jautājumu risināšana ārpolitikā un valsts ekonomikas sakārtošanā. Šajā laikā valstī faktiski tika izmantotas cariskās Krievijas tiesību normas. Tikai 1920. gada 17. un 18. aprīlī visas tautas vēlēšanās, kurās piedalījās apmēram 85 % Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju, tika ievēlēta īpaša augstākās likumdevējas varas institūcija (pārejas parlaments)- Satversmes sapulce 152 cilvēku sastāvā. Satversmes sapulce darbojās no 1920. gada 1. maija līdz 1922. gada 7. novembrim. Tās galvenie uzdevumi bija izstrādāt un pieņemt Latvijas pamatlikumu- Latvijas Republikas Satversmi, kurā tiktu nostiprināts Latvijas Valsts konstitucionālais pamats- parlamenta demokrātija. Bija nepieciešams arī panākt valsts tiesisko atzīšanu (1920. gadā tika noslēgts miera līgums ar Padomju Krieviju, kas uz visiem laikiem atzina Latvijas neatkarību un teritoriālo integritāti, bet 1921. gadā Parīzes miera konferences Augstākā padome, kas pārstāvēja Rietumu lielvalstis, pieņēma lēmumu par Latvijas atzīšanu de jure, t. i., juridiski), pieņemt tajā laikā īpaši svarīgo agrārās reformas likumu (zeme joprojām piederēja muižniekiem) un citus galvenos pārejas laika likumus, piemēram, Saeimas vēlēšanu likumu un likumu par visas tautas nobalsošanu. Satversmes sapulcei bija piešķirtas tiesības lemt par valsts budžetu, par karu un mieru un ratificēt ar citām valstīm noslēgtos starptautiskos līgumus.[1]
1920. gada 5. maijā Satversmes sapulce izveidoja komisiju Latvijas konstitūcijas- Satversmes- izstrādāšanai 26 deputātu sastāvā. To vadīja Marģers Skujenieks. Pirmo apakškomisiju, kam bija jāizstrādā Latvijas valsts iekārtas pamati, vadīja cits sociāldemokrāts- Fēlikss Cielēns. Ļoti nopietnu ieguldījumu komisijas darbā deva arī sociāldemokrāts Fricis Menders, Arveds Bergs (LZS), Kārlis Pauļuks un nākamais Valsts prezidents Alberts Kviesis. Par paraugu varēja izmantot vismaz sešas ārzemju konstitūcijas (satversmes)- trīs vairāk vai mazāk senas: ASV, Šveices, Francijas; trīs pavisam nesenas: Veimāras konstitūcija Vācijā (1919) un tikko pieņemtās kaimiņu valstīs – Igaunijas (1920. g. 15. jūnijā) un Lietuvas pagaidu konstitūcija (1920. g. 10. jūnijā). Šveices satversmē visvilinošākā bija tautas tieša piedalīšanās politikā referendumu- tautas nobalsošanas – veidā.
…
