Loģikas vēsturei ir apmēram trīs (3) tūkstoši gadu. Līdzās ar matemātiku tā ir viena no senākajām zinātnēm. Domāšanas loģiskās formas pētīšanu pirmajā gadu tūkstotī p.m.ē. uzsāka Seno Austrumu domātāji. Senās Indijas kultūras attīstību lielā mērā ietekmēja budisma( mācība par prāta atvēršanu, tās pamatlicējs- Buda) loģika ar tās izcilajiem pārstāvjiem Dignagi un Dharmakirti. Ir pazīstamas arī citas senindiešu loģikas skolas (njaija un vaišešika), kuru tradīcijas vēlāk izplatījās vairākās Austrumu valstīs.
Pirmsākumos loģikai bija galvenokārt lietišķa nozīme kā retorikas (runas mākslas) sastāvdaļai. Arī turpmākajā attīstībā loģika bija cieši saistīta ar prātojumiem par polemikas (diskusija) principiem, tiesājamā vainas vai nevainīguma pierādījuma problēmām.
Jau savas vēstures sākumā loģika bija cieši saistīta ar filozofiju (teorētiska pasaules uzskata forma par esamības vispārīgiem principiem, par cilvēka attiecībām ar pasauli – eksistence, zināšanas, skaistais un morāli pareizais). Vēl vairāk sengrieķu domātāji skaidroja loģiku kā filozofijas sastāvdaļu. Lielu ieguldījumu atsevišķos loģikas problēmu izpētē sniedza slavenie sengrieķu filozofi Heraklīts ( ap 544 – ap 483 p.m.ē.) Sokrāts ( ap 470 – 399 p.m.ē.) un Platons ( 427 – 347 p.m.ē.)
Domāšanas pareizību nosaka loģikas likumi – tie ir obligāti pareizas domāšanas priekšnosacījumi. Vairāki loģikas likumi, kas attiecas uz atsevišķiem domāšanas formām, ir zināmi.
Ir arī loģikas likumi, kurus sauc par loģikas pamatlikumiem. Atšķirībā no citiem loģikas likumiem tie satur jebkuru domāšanas formu, proti – gan jēdzienu, gan spriedumu , gan slēdzienu.
Loģikas pamatlikumi nosaka domāšanas svarīgākos vispārējos pamatprincipus: noteiktību, konsekvenci un pamatotību.
Tradicionāli ir pieņemts izdalīt četrus loģikas pamatlikumus: identitātes likumu, pretrunas likumu, trešā izslēgtā likumu un pietiekamā pamata likumu.
…
