NOBEIGUMS
Šodienas piesātinātais ziņu mediju piedāvājums – plaša ziņu avotu izvēle dažādās mediju platformās – ir mainījusi arī auditoriju uzvedību pret to, un arī pašu mediju konkurence ir pieaugusi vairākkārt, tostarp, tas ir atstājis nospiedumus uz sabiedriskās TV ziņu lietošanas paradumiem. Lielākoties auditorijas acīs sabiedriskās televīzijas ziņu tonis ir konservatīvs un oficiāls, tas konfliktē ar auditorijās valdošajiem noskaņojumiem un gaidām, taču tam tādam ir jābūt, jo ziņas nav tas pats, kas izklaidējošs sarunu šovs.
LNT priekšrocība ir tā, ka tas ir no valsts neatkarīgs uzņēmums, kas spēj sniegt skatītājam lielāku izklaidējošo saturu, savukārt sabiedriskā televīzija netiek pakļauta konkrētai personai, tā pieder valstij, tādejādi vēloties veicināt sabiedrības izglītošanu. Sabiedrībā dominē uzskats, ka LTV ir valsts televīzija, kura nodrošina komunikāciju starp varas pārstāvjiem un iedzīvotājiem, un novēršanās no LTV vienlaikus ir protests pret politiskās elites dienaskārtības dominēšanu ziņu saturā, taču tā nemaz nav, ja ņem vērā to, ka mūsdienu straujajā mediju informācijas „katlā” katrs var izvēlēties skatīties, lasīt, klausīties to, kas pašam patīk un interesē.
Darba mērķis bija noskaidrot ziņu raidījumu struktūras elementus, kā arī veidot teorētiskās zināšanas par ziņas jēdzienu, ziņu sižeta komponentiem, tematiku, žanriem un metodoloģiju, lai pētījumu par šo tēmu varētu veikt arī praktiski.
Ar teorētiskās bāzes palīdzību, spēju noskaidrot to, kas ietekmē mūsdienu straujo ritmu, un viens no apstākļiem ir dienaskārtība. Apskatīju Valtera Lipmana dienas kārtības teoriju, kura nosaka, ka „mediji ir logi, kuri atrodas ārpus cilvēka vadošās pieredzes, un, kuri nosaka mūsu kognitīvās kartes par šo pasauli.” Televīzija mūsdienās ir pierādījusi to, ka spēj regulēt, mainīt un veidot cilvēka priekšstatus par dažādiem procesiem, kas notiek apkārt. Galvenais, ko argumentē šī teorija ir tas, ka plašsaziņas līdzekļi neatspoguļo realitāti, viņi to filtrē un rada un tas, ka plašsaziņas līdzekļu uzmanības koncentrācija kādai konkrētai problēmai liek sabiedrībai saprast, ka tā ir svarīga, kas nenoliedzami nozīmē, ka iespējams, mēs paši nemaz neveidojam to dienas kārtību, kas mums ir.
…
