Līzings - savstarpēja vienošanās, kuras rezultātā līzinga devējs nodod līzinga ņēmējam tiesības izmantot līzinga priekšmetu apmaiņā pret līgumā noteiktiem maksājumiem.
Vienkāršāk sakot, līzinga devējs iznomā (aizdod) līzinga ņēmējam naudu preces izskatā, ļauj tam to lietot un slēdz ar līzinga ņēmēju līgumu par preces vērtības apmaksu ilgākā laika posmā, attiecīgi uzrēķinot procentus par sniegto pakalpojumu.
Līzinga būtība izpaužas šādi – līzinga devējs nopērk attiecīgo līzinga darījuma objektu savā īpašumā un atdod to lietošanā līzinga ņēmējam. Līzinga ņēmējs veic pakāpeniskus maksājumus, norēķinoties par iespēju lietot sev nepiederošu preci. Līzinga ņēmējs kļūst par preces īpašnieku tikai tad, kad preces vērtība ir pilnībā atmaksāta.
Līzinga operācijās tiek iesaistītas trīs personas:
preces pārdevējs;
līzinga devējs (banka, firma, līzinga kompānija);
pircējs – līzinga ņēmējs (fiziska vai juridiska persona).
Mazliet par līzinga vēsturi
Vārds “līzings” ir celies no angļu vārda "lease" , un tulkojuma no angļu valodas tas nozīmē "iznomāt", "izīrēt". Galvenokārt šo terminu izmanto dažāda veida darījumu apzīmēšanai, kuru rezultātā tiek nomati ilgtermiņa lietošanas priekšmeti.
Lai gan pirmie līzingam līdzīgi darījumi pasaulē ir reģistrēti apmēram pirms 4000 gadiem, tiem bija tikai attāla radniecība ar līzinga darījumiem mūsdienu izpratnē. Par modernā līzinga attīstības sākumposmu var uzskatīt 50. gadus, kad ASV parādījās pirmās no ražotāja neatkarīgās līzinga kompānijas, bet Eiropa tas pirmo reizi parādījās pēc Otra pasaules kara 1961.gada, ASV bankām sadarbojoties ar Londonas uzņēmējiem, nodibinot "Equipment Leasing Cc"…
