Vārds “līzings” ir svešvārds, kas cēlies no vārda “lease” (no angļu valodas – “noma”). Līzinga ideja nav jauna. Vēl 350.g. pirms mūsu ēras Aristotelis definēja galveno līzinga ideju: “Lai saņemtu ienākumu, nav obligāti jākļūst par lietas īpašnieku; pietiek ar tiesībām šo lietu izmantot un iegūst peļņu no tās”. Ar laiku līzinga jēdziens paplašinājās un attīstījās. Senos laikos ēģiptieši un romieši praktizēja mājlopu, iekārtu un zemes nomu, senie feniķieši, kas bija pazīstami kā labi jūrnieki un tirgotāji, izmantoja kuģu nomu, kura pēc savas ekonomiskās un tiesiskās būtības ir ļoti līdzīga klasiskajam mūsdienas iekārtas līzinga veidam. [7,11.lpp.]
Līzings, kā finansu pakalpojums parādījās 19.gs. astoņdesmitajos gados. Amerikāņu kompānija “Bell ” sāka iznomāt telefona aparātus, tādējādi stimulējot sakaru pakalpojumu izaugsmi. Pusgadsimtu vēlāk Henrijs Fords piedāvāja nomāt saražotos automobīļus, tādā veidā nozīmīgi paplašinot to noieta apjomus.
Mūsdienu izpratnē līzings dzimis 1952. gadā Amerikā, lai gan jau senajā šumeru valstī un Venēcijā, kā arī Otrā pasaules kara laikā ASV pastāvēja kaut kas līdzīgs (lendlīze). Sākotnēji, kad ASV tika izveidota pirmā līzinga sabiedrība, pēc valstī pastāvošiem likumiem bankām ar to nodarboties bija aizliegts. Kad līzinga ideju pārņēma citas valstis, piemēram, Kanāda, tur ar to nodarbojās tieši bankas. 1962. gadā arī ASV valdība atļāva savas valsts bankām sniegt līzinga pakalpojumus. Kopš šā laika līzinga ideju pārņēmusi Eiropa, Āfrika, Austrālija, Jaunzēlande, Japāna, Ķīna, kur izveidotās līzinga organizācijas vēlāk apvienojušās Pasaules Līzinga padomē. Eiropas Līzinga federācija LEASEUROPE apvieno tagad 25 valstu 1200 asociācijas un sabiedrības.
…
