Pēdējos gados Latvijā vērojama strauja līzinga tirgus attīstība. No 2001.gada sākuma līdz 2002.gada vidum Latvijas līzinga asociācijas biedru līzinga portfelis pieauga par vairāk nekā 60% no 119 miljoniem latu līdz 191 miljonam latu. Arī pārējo līzinga firmu kredītportfeļi attīstījās un tā rezultātā Latvijas kopējā līzinga tirgus apjoms kopumā 2002. gada beigās bija jau gandrīz pusmiljards latu. Un arī uzņēmumiem piedāvātā servisa apjoms, ar katru gadu palielinās, tāpēc arī uzņēmumi arvien vairāk izmanto līzinga piedāvātās iespējas un netieši tāpēc rodas jautājums kādu līzinga veidu izvēlēties?
Tāpēc šajā kursa darbā apskatīju Līzinga teorētiskos aspektus, lai labāk izprastu darījumus, kā arī izvēlējos vienu līzinga objektu, lai izvērtētu kādu līzinga darījuma veidu labāk izvēlēties, lai nodrošinātu optimālu līdzekļu izmantošanu. Darba gaitā nonācu pie vairām atziņām. Darba gaitā nonācu pie šādām atziņām: izveidot vienu un pilnīgu līzinga klasifikāciju nav iespējams, jo līzings turpina attīstīties un atkarībā no patērētāju pieprasījuma mainās līguma nosacījumi vai iesaistīto pušu skaits. Likumdošana, kas reglamentē līzinga darījumus Latvijā, ir nepilnīga un nekorekta, tā būtiski bremzē līzinga tirgus attīstību, veidojot negodīgas konkurences apstākļus starp bankām - līzinga devējiem un līzinga devējiem, kas nav kredītiestādes. Tādēļ, manuprāt, Latvijā būtu jāizveido speciāla līzinga likumdošana, kas sakārtotu un stabilizētu tirgu, iedvestu drošības sajūtu gan līzinga kompānijām, gan līzinga ņēmējiem.
Šī kursa darba galvenais ieguvums ir tēzes, ka operatīvais līzings ir uzņēmējiem visizdevīgākais apstiprināšanās ar skaitļu piemēra palīdzību. Kā arī teorētiskās bāzes apkopošana.…