Bīskaps Alberts nolēma dibināt Zobenbrāļu ordeni ar mērķi, sludinot dieva vārdu, iekarot teritorijas, zemi arī Baltijā. Viņa uzdevumā garīdznieks Teodorihs 1202. gadā nodibināja šo ordeni. Tā bija patstāvīga klerikāla militāra organizācija. Zobenbrāļi nebija tieši pakļauti pāvestam, bet gan Rīgas bīskapam. Zobenbrāļu ordeņa ārējās pazīmes bija uz balta mēteļa kreisās piedurknes sarkans krusts virs sarkana zobena. Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki paši sevi sauca par Kristus bruņinieku brāļu ordeni un “dieva bruņiniekiem,” kuru uzdevums bija aizsargāt jaundibināto katoļu baznīcu Livonijā un apkarot tās ienaidniekus. Stājoties ordenī tika doti 4 solījumi:
1.paklausības solījums ( izpildīt priekšnieka pavēles bez ierunām );
2.atteikšnās no mantas par labu ordenim;
3.solījums dzīvot celibātā ( neprecēties un vispār neuzturēt sakarus ar sievieti);
4. cīnīties ar neticīgajiem un citā ticībā esošiem visu mūžu.
Ordeņa brāļiem pilī bija paredzēts kopējs dzīvoklis un kopējs galds. Apģērbu, veļu un ieročus deva ordenis. Ordenī pastāvēja augstāks grupējums – brāļi bruņinieki. Viņiem vajadzēja zvērēt, ka dzimuši likumīgā laulībā, neprecējušies, fiziski veseli un nav nesamaksātu parādu. Otrais austākais grupējums bija brāļi – priesteri., kas atšķīrās ar savu apģērbu ( balti svārki ar sarkanu krustu uz krūtīm). Viņi pildīja garīdznieka funkcijas.
Zemākais grupējums ordenī bija brāļi - kalpotāji. Viņi nedrīkstēja būt cēlušies no bruņinieku kārtas. Brāļi – kalpotāji deva zvērestu, ka viņi ir brīvi cilvēki ( nav dzimtļaudis). Liela daļa no viņiem bija brāļi – strēlnieki, kas aktīvi piedalījās kara operācijās.…