Livonijas sabrukuma cēloņi Zemgales hercogistē un Inflantijā

Tiesību normas zviedru Vidzemē un redukcija
Pēc Polijas-Zviedrijas kara (1600-1629) Vidzeme un Rīga nonāca Zviedrijas pakļautībā. Tā tika izveidotas divās guberņās- Tērbatas un Rīgas guberņā. Noteicošā loma likumdošanā un pārvaldē tagad bija Zviedrijas karalim, lai atvieglotu pārvaldi viņš nozīmēja sev ģenerālgubernatorus, kas liela mērā atviegloja karalim dzīvi un likumu ievērošanu valstī.
Guberņās valdošie likumdošanas akti bija dažādi. Likumdošanas akti tika piemēroti vai nu veselai valstij vai arī noteiktai teritorijai. Likumi bija visaptveroši, tādā vaidā karalis vēlējās panākt iedzīvotāju stingru pakļautību. Zemnieki joprojām pildīja klaušas un deva kungu tiesu. 65% no visiem saimniekiem sūtīja nedēļas strādnieku muižas darbos. Pārējiem bij jākalpo trīs dienas nedēļā. Pils laukos ik dienas strādāja desmitiem darbinieku bez algas. Šāda drūma situācija bija novērojama Zviedru laiku sākumā Vidzemē, taču vēlāk, Gustava Ādolfa reformas ieviesa jaunu kārtību. Gustava Ādolfs bija vieds valdnieks un saprata, ka jāveic noteiktas reformas, lai iegūtu sev izdevību no Vidzemes zemēm. Tāpēc nolēma ieviest vairākus jauninājumus, kuri bija saistīti ar izglītības pacelšanu tautas vidū, tiesību piešķiršanu zemniekiem brīvi pārdot pilsētās savus lauku ražojumus, muižnieku patvaļas vietā nostiprināt valstī likumu un kārtību. Lai zemei būtu skoloti ārsti, tiesneši un mācītāji, Gustavs Ādolfs savā nāves gadā (1632) deva rīkojumu nodibināt Tērbatā pirmo Baltijas augstskolu. Visas skolās varēja apmeklēt arī zemnieku bērni. Karalis arī atcēla „kakla tiesu”, tagad piespiest zemniekiem sodus varēja zemes tiesa, nevis paši muižnieki. Tika nodibinātas arī virstiesas, kurās zemnieki varēja sūdzēties par kungu un ierēdņu nelikumībām. Tas bija liels solis pretim zemniekiem un viņu toreizējas situācijas uzlabošanai, var droši spriest, ka Zviedru laiki kļuva par labākajiem laikiem zemniekiem.
…