Livonijas ordeņa valsts pamatus lika Zobenbrāļu ordenis (frates militiae Christi), kas radās laikmetā, kad rietumos, cistercieša Bernharda no Klervo ietekmē, zobena misija, kuras priekšstāvji bija arī bīskapi Bertolds un Alberts, bija izveidojusi vārdu misiju. Jāmin, ka 1128.gadā Bernhards bija rediģējis templiešu ordeņa (frates militiae templi) statūtus un tā slavai sacerējis propagandas rakstus. Bet arī Zobenbrāļu ordeņa dibinātājs bija kāds cistercietis Teodorīks, un pāvests jaundibinātajam ordenim deva templiešu statūtus, tādēļ to arī dēvēja par frates militiae templi de Livonia. Zobenbrāļu ordenis bija domāts tikai kā ierocis bīskapa rokās. Bet, kad no 1207.gada ordenis sāka iegūt teritoriju, tas sāka izveidoties par valsti. Teritorijas ziņā ordenis gan palika lēņtiesiskā atkarībā no bīskapa, bet Innocents III 1210.gada oktobrī ordenim piešķīra 1/3 Lībijas un Latvijas zemes, kā arī pasludināja neatkarību no Rīgas bīskapa tālākajos iekarojumos.
Savā kareivīgajā politikā ordenis iesaistīja arī bīskapu un Rīgu, un ieguva plašas teritorijas Igaunijā. Dānija ordenim bija kā sabiedrotie, bet pēc dāņu karaļa Valdemāra II gāšanas un igauņu sacelšanās 1223.gadā, bīskapi piespieda ordeni ļoti neizdevīgi sadalīt zemes: Vidzemē, kā Rīgas bīskapa lēnis tam palika tikai apgabals ap Gaujas vidusdaļu un Sedi (ap Cēsīm), Trikātas apgabals un Gaujienas daļa ar Alūksni un Aizkraukle pie Daugavas. Bet Igaunijā Ordenis 1224.gadā paturēja, kā Tērbatas bīskapa lēni, tikai Sakalu un dažus kaimiņu apgabalus. Ziemeļigaunija bija Dāņu iekarojums. Zobenbrāļu teritorija bija iespiesta bīskapiju starpā, bez satiksmes ar jūru.. savās zemēs ordenim bija tādas pašas pasaulīgas un garīgas tiesības, kādas bija bīskapiem savējās. Ordeņa organizācija dibinājās uz pilīm. Mestra sēdeklis bija sv. Jurģa pils Rīgā, citi pavēlnieki, kas saucās maģistri, dzīvoja pārējās pilīs: Cēsīs, Siguldā, Vilandē, Tallinā, Aizkrauklē. Jaunkristītiem ordenis uzlika desmito vai noteikto kunga tiesu un savu soģu tiesu, kas vietām bija par cēloni lauku iedzīvotāju apspiešanai. Dažus novada kungus mestrs aplēņoja ar viņu zemēm.
Lai atbrīvotos no bīskapa pārsvara, ordenis pēc 1224.gada no jauna centās paplašināt savu teritoriju: 1227.gadā iekaroja dāņu īpašumus Ziemeļigaunijā, 1228.gadā ieguva 1/3 Sāmsalas un vēlāk arī ¼ Vīkas, bet 1233.gadā iekaroja arī Tallinas pili. Kopā ar Rīgas bīskapu uzsāktie ordeņa iekarošanas mēģinājumi Zemgalē un Kurzemē kļuva nedroši, lai gan ķeizars 1232.gadā apstiprināja arī turienes ordeņa tiesības. Pāvesta legāts Viļums 1234.gadā ordenim gan apstiprināja īpašumus Sāmsalas bīskapijā kā šī bīskapa lēni, bet Ziemeļigauniju pagaidām ņēma pāvesta rīcībā. Vispārīgie apstākļi Zobenbrāļiem lika domāt par apvienošanos ar Vācu ordeni Prūsijā. Tad sekoja 1236.gada 22.septembra trieciens pie Saules (Šauļiem). Tad arī bīskapi, kas bez ordeņa aizsardzības nevarēja pastāvēt, lūdza pāvestu inkorporēt pēdējos Zobenbrāļus Vācu ordenī. Dānija tam pretojās, bet pāvests 1237.gada 14.maijā izpildīja korporācijas aktu. Tā cena bija ordeņa atteikšanās no Ziemeļigaunijas. 1238.gadā ieradās pirmais Vācu ordeņa Livonijas mestrs. Stenbijas līgumā 1238.gada 7.jūnijā legāts Viļums nokārtoja attiecības ar Dāniju, tā saņēma Vīriju un Hariju ar Tallinu, bet Jervu līdz Narvai atstāja Vācu ordenim Livonijā. …
