1.1 Krusta kari Austumbaltijā
Krusta karu kustība bija savdabīgs fenomens viduslaiku vēsturē. Tās cēloņus nevar saistīt tikai ar kristīgās ticības izplatīšanu, kaut arī tajā laikā šādai idejai bija sevišķi nozīmīga loma. Bija arī politiskie iemesli – pareizticīgās Bizantijas imperators lūdza Romas pāvestam palīdzību cīņā pret musulmaņu tautu. Sākotnēji krusta karu kustība izpaudās kā ideja atbrīvot Kristus kapu no „neticīgo” (musulmaņu) varas, lai kristīgie svētceļnieki varētu netraucēti apmeklēt Jeruzalemi. Kamēr Palestīnu pārvaldīja arābi, kristiešu svētceļotājiem netika liegta iespēja apmeklēt Kristus kapu. 11. gs. šajās teritorijās nostiprinājās kareivīgie turki-seldžuki un kristiešiem ceļš uz Palestīnu tika slēgts. 1095. g. pāvests Urbāns 2 Klermonas pilsētā (Francijā) plašā tautas sapulcē aicināja kristiešus uz Svētās zemes atbrīvošanu.
Aicinājumam sekoja pirmais krusta karš. Krusta karā vispirms devās vienkāršā tauta, mūka Amjēnas Pētera vadībā. Vāji organizēts un slikti bruņots fanātisku kristiešu pārceļotāju pūlis kopā ar sievām un bērniem devās meklēt jaunus iztikas avotus. Viņu gājiens beidzās ar pilnīgu katastrofu un traģisku sakāvi Mazāzijā. Vēlāk krusta karos devās bruņinieki, kuri uz laiku iekaroja Jeruzalemi. Šiem kariem bija ne tikai ideoloģiski, bet arī politiski, sociāli un ekonomiski cēloņi.
Krusta kari izplatījās vairākos virzienos – uz arābu kontrolēto Pirenejas pussalu, Tuvajiem Austrumiem un Austrumbaltiju. Katrs no šiem reģioniem saistīja krusta karotāju interesi gan visiem krusta kariem kopīgie cēloņi, gan specifiskie sociālekonomiskie un ģeopolitiskie iemesli. Krusta karu laikā izveidojās mūku ordeņiem līdzīgas bruņinieku organizācijas – krusta karotāju ordeņi. Tajos bruņiniekus vienoja stingra, askētiska disciplīna un reliģisks fanātisms.
Baltijas reģions krusta karotāju Interešu lokā nonāca galvenokārt izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ, jo tas atradās starp Ziemeļeiropu un Krievzemes kņazistēm. Ziemeļvācijas un Gotlandes tirgotāji veicināja militāru ekspansiju, atbalstot to finansiāli. Nozīmīgs faktors bija arī brīvu zemju trūkums Rietumeiropā. Tas stimulēja daļu militārās aristokrātijas doties kara gaitās. Vācu ekspansija uz austrumiem pakāpeniski bija nonākusi līdz Baltijas reģionam. Pirmie krusta karotāji Austumbaltijā nāca no Gotlandes un neliela daļa – no Francijas. Neveiksmes Jeruzalemē pakāpeniski spieda bruņinieku ordeņus to atstāt. Vācu ordenis par savu jauno apmešanās vietu izraudzījās Prūsiju un sāka cīņu ar senprūšiem un lietuviešiem. Tam sekoja arī pārējo baltu zemju iekarošana. Krusta kari Latvijas teritorijā sākās laikā starp trešo un ceturto krusta karu. Pagānu kristīšana bija oficiālais iegansts krusta karu misijai Baltijas reģionā. Sākotnējo informāciju par baltu zemēm sniedza tirgotāji. Viņiem sekoja misionāri, kuriem pa pēdām devās krusta karotāji.
…
