“Indriķa hronika” - pirmais pilnīgākais rakstītais vēstures avots, kurā aprakstīti notikumi Baltijā 12. un 13. gs. mijā. Izanalizējot visus iespējamos Hronikas iespējamos autorus, vairākums zinātnieku uzskata, ka tas ir bijis Imaras latgaļu priesteris Henrihs (Henricus de Lettis), kurš tajā apraksta arī savu dzīvi un darba gaitas. “Henricus de Lettis” tulkojumā nozīmē Indriķis no latviešiem vai (varbūt) latgaliešiem. Taču Indriķa vāciskās izcelsmes piekritēji to tulko kā “Henrihs no latviešu zemes”. Tomēr pārliecinoša viedokļa par Indriķa būtību nav vēl šodien. Tiek lēsts, ka viņš varētu būt dzimis kaut kur ap 1187. gadu.
“Indriķa hronika” sākta rakstīta laikā, kad viņš ir atradies Rīgā, tas varētu būt no 1224. gada vasaras nogales un pabeidzis to rakstīt ap 1226. gada pavasari ar turpinājumu par Sāmsalas iekarošanu 1227. gadā.
Hronika sastāv no četrām daļām vai četrām grāmatām. Pirmās divas ir kā ievads. Tās hronoloģiski aptver Baltijas vēstures notikumus apmēram no 1180. līdz 1198. gadam. Tajās konspektīvi par pirmo divu vācu bīskapu ierašanos un darbību Daugavas krastā – par Meinardu, kurš jau bija iesācis misijas darbu (līvu kristīšana) un mirst, kas viņa iesāktais darbs sāk izjukt, un par Bertoldu, kurš drīz vien iet bojā cīņā ar lībiešiem. Trešā grāmata ar nosaukumu “Par bīskapu Albertu”, ir plašāka un izklāsta notikumus par laika posmu no 1199. līdz 1208. gadam. Tā aptver trešā bīskapa Alberta pirmos deviņarpus darbības gadus un galvenokārt veltīta lībiešu zemju atgūšanai un iekarošanai. Ceturtā grāmata – “par Igauniju”, kura aptver laika posmu no 1208. līdz 1226. gadam un izklāsta par igauņu pakļaušanu.…