1.1.Grupas dibināšana.
Grupa “Līvi” parādās Liepājā jau septiņdesmito gadu pirmajā pusē, kad šo nosaukumu oficiāli iemanto Jura Pavītola toreizējais sastāvs, kas gan drīz vien pajūk.Grupa, kuras dēļ šis vārds noteiktā laika posmā uzlūkojams ja ne par latviešu roka sinonīmu, tad simbolu gan, radās 1976.gadā, daudz pieredzējušajam Pavītolam iepazīstoties ar sešus gadus jaunāko Ēriku Ķiģeli, kurš jau iemantojis vietējā ekstrēmista slavu.Viņi abi ir apņēmības pilni radīt savu latviešu roku, tāpēc jaunajā Metalurga kūltūras pilī dibina grupu, kompānijā pieņem Pavītola sievu Ingrīdu, ”2xBBM” veterānu Krūziņu un Grodumu. Pirmie gadi aizrit spēlējot dejas, paretam koncertus.Tajos skan, galvenokārt, Pavītola rakstītas un Pavītola dziedātas, apcerīgas un žēlas dziesmas, kā arī pa kādai dinamiskai Ķiģela kompozīcijai.
1984.gadā aiziet Pusbarnieks.Šis zaudējums vēl nav sāpīgs, toties dunča dūriena vērtība ir Igo aiziešana – viņš jau iepriekš arvien vairāk uzmanības veltī savai jaunajai grupai “Liepājas kvartets”. Ķiģelis jau kopš 1984.gada beigām gatavo viņam maiņu – agrāko grupas “Neptūns” solistu Aivaru Brīzi. Taču mēnesi vēlāk pārējiem pilnīgi negaidīti Igo pēdās uz “Liepājas kvartetu” aiziet arī Krieviņš(“Remix”) un Šterns(“Varavīksne”). Tas daudzu uztverē ir grupas gals, taču atlikušie “Līvi” ar Ķiģeli priekšgalā tā nedomā un, sameklējuši jaunus domubiedrus – Guntaru Mucenieku (taustiņi) un Valdi Štarku (bungas) – mēģina atkal visu no sakuma.
1985.gada rudenī, kad jau nospēlēts pirmais koncerts,viņi piedzīvo vēl smagāku zaudējumu par visiem iepriekšējiem – autoavārijā iet bojā Ēriks Ķiģelis. Pārējie atkal nonākuši bezcerīgajā izejas punktā, meklē jaunu līderi (tiek izteikti piedāvājumi Jurim Kulakovam un citiem), līdz izšķiras par senu paziņu, 21 gadu veco ģitāras virtuozu Ainaru Virgu (“Neptūns”) un (“Liepājas kvartets”).
1991.gadā, kad Ainars Virga dodas uz ASV, lai iesaistītos projektā “Rīga”, palikušie piedalās citos projektos un grupās. Pēc neliela pieklusuma “Līvi” atkal savācas kopā un sevi piesaka kā nacionālā roka nemirstīgo dinozauru. Apstiprinājums tam ir koncerti Dānijā, Vācijā, Anglijā un, protams, nekad nebeidzamā Latvijas turneja – šķiet Latvijā nav tādas pilsētas, kurā “Līvi” nebūtu spēlējuši vismaz reizes sešas.
1999.gadā “Līvi” bez tradicionālās Dānijas klubu turnejas un vasaras festivālu koncertiem izmēģina spēkus neierastākā ampluā, piedaloties lielas formas darbu atskaņojumos – Jura Kulakova “Mateja pasija” un Jāņa Lūsēna rokoperas “Kaupēn, mans mīļais” izrādes, kas nemainīgi pilnās zālēs norit vienlīdz sajūsminātas publikas un kritikas priekšā. “Līvi” ir gatavi jaunai tūkstošgadei un Latvijā par to vairs neviens nešaubās.Grupas vēsture, kas vienmēr bijusi negaidītu kritienu un strauju pacēlumu pilna, rāda, ka līdz šim katram bēgumam sekojis paisums.Savā ilgajā mužā viņi grāvuši daudzus stereotipus un aizspriedumus un rādījuši gaismu daudziem sekotājiem, paši palikdami nepārspēti. Galu galā tā ir grupa, bez kuras vairāk nekā bez jebkuras citas nav iedomājama latviešu roka vakardiena un šodiena. Senā leģenda ir dzīva joprojām, taču tā gaida turpinājumu.…
