Virziens Eiropas literatūrā un mākslā 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā. Simbolisms veidojās visp. Burž. Kultūras krīzes ietekmē. Simbolismam raksturīga negatīva attieksme pret pozitīvismu un materiālismu. Simbolisma gnozeol. Centrā ir intuīcija, kas tiek identificēta ar mistisku atskārsmi un nostatīta pretī racionālajai izziņai. Simbolisma estētiskā uzmanība pievērsta galvenokārt simbola problēmai. Simbolisms literatūrā – viens no galvenajiem modernisma virzieniem 19. gs. b. – 20. gs. sāk. Radās un visspilgtāk izpaudās Francijā pēc francijas Komūnas sagrāves. Francijā simbolismu pārstāvēja P. Verlēns, S. Malarmē, A. Rembo u. c. Ap gadsimtu miju simbolisms parādījās arī citu tautu kultūrā. Vācijā simbolismu pārstāvēja S. George, Beļģijā – K. Māterlinks, Polijā – S. Pšibiševskis, Krievijā – D. Merežkovskis, K. Baļmonts, Z. Gipinsa, F. Sologubs, A. Belijs u. c. Latviešu literatūrā dekadent. Simbolisms kā virziens radās tūlīt pēc 1905. – 07. gada revolūcijas sagrāves, tā raksturīgākie pārstāvji – V. Eglītis, H. Eldgasts, Fallijs. Simbolisma teorētiskais pamats – subj. ideālisms. Simbolisma pārstāvji novērsās no reālās īstenības, atzina, ka mākslas rosinātājs ir kāds noslēpumains, mūžīgs spēks; savu domu izpausmei izveidoja īpašu simbolu sistēmu, pauda atziņu, ka vienīgi ar simbolu iespējams tuvoties lietu būtībai. Tāpēc simbolisms vienmēr ir saistīts ar subjektīvismu un misticismu. Simbolisma pārstāvji noliedza lit. Sab. Nozīmi, par galveno uzskatot izsmalcinātas formas izveidi, izmantojot visas vārda izteiksmes iespējas (arī skaniskās un gleznieciskās). Līdz ar to simbolisma mākslas darbu valoda tika šķirta no tautas valodas, simbolisma pārstāvju valoda ieguva formālu raksturu, tā nebija lasītājam saprotama. Ideoloģijas ziņā simbolismam bija reakc. Virziens un liecināja par burž. Literatūras krīzi…