Literatūras veidu un paveidu iedalījums ir ļoti plašs, jo tas ir pakāpeniski izveidojies un attīstījies vēstures gaitā, kā arī katras tautas daiļradē atsevišķi iespaidojoties no sabiedrības. Tomēr neraugoties uz to ir izveidota literatūras klasifikācijas sistēma, kura apkopo literatūras veidus, paveidus un žanrus pēc to vispārējām kopīgajām pazīmēm.
Žanrs – mākslas darba formas kategorija ar vēsturiski izveidotām, noteiktām raksturīgām pazīmēm.
Paveids – kādai augstākai klasifikācijas vienībai pakārtota vienība, kurā parasti ietilpst parādības, priekšmeti ar mazliet atšķirīgām pazīmēm.
Veids – noteiktas, specifiskas īpašības, pazīmes to kopums vai grupa ar minētajām pazīmēm.
‘’Literatūras veidi, paveidi un žanri ir attīstījušies vēsturiskajā gaitā. Sākotnēji pastāv gan visu mākslu, gan arī literatūras formu sinkrētisms, vienkopība. Tikai tālākajā gaitā daiļliteratūra atdalās no pārējām mākslām un pati iekšēji diferencējas. Šī diferenciācija nav vienāda visu tautu literatūrās. To nosaka katras nācijas attīstības vēsturiskās īpatnības. Arī formu rašanās un attīstības hronoloģija dažādu tautu literatūras ir dažāda. Taču, kaut gan arī pastāv formu un to attīstības daudzveidība, literatūras teorija, balstoties uz līdzīgām pazīmēm, grupē radniecīgus darbus un cenšas stabilizēt vispārīgu veidu, paveidu un žanru sistēmu.’’ [4. – 243.lpp.]
Literatūra iedalās trīs galvenajos veidos: epika, lirika un drāma.
Epika – (proza) teksts vai tekstu kopums metriski nesaistītā valodā; daiļdarbs, kas rakstīts šādā valodas formā.
Lirika – (dzeja) viens no daiļliteratūras veidiem, kam raksturīgs cilvēka emocionālo pārdzīvojumu attēlojums, parasti saistītā valodā.
Drāma – (dramaturģija) viens no daiļliteratūras veidiem, kam raksturīgi daiļdarbi, kuri rakstīti personu sarunu vai monologu formā bez autora stāstījuma.
Liroepika – daiļliteratūras starpveids, kurā organiski apvienojas epikas un lirikas īpatnības.
…
