Šajā referātā es izvēlējos aprakstīt literatūras attīstību trijos dažādos laika posmos, jo tā es arī pati iegūtu sev noderīgu informāciju, kura var noderēt literatūras eksāmenā. Turklāt man vienmēr bija šķitis, ka literatūra ir attīstījusies visai vienveidīgi, ka tā ir pastāvējusi vienmēr un tā īsti nav mainījusies, taču es atklāju, ka tā nemaz nav! Es ar šī referāta palīdzību uzzināju, cik gan ierobežota tā ir bijusi Latvijas okupācijas laikā un cik nežēlīgi kontrolēta bijusi! To visu es esmu aprakstījusi šajā darbā par literatūras attīstības gaitu.
Domājams, ka nav nepieciešamības lieku reizi apcerēt un analizēt tos cēloņus, kas 20. gs. pirmajās divās desmitgadēs fantastiskā tempā izmainīja ne tikai literatūras vispārējo ainu, bet arī pašus priekšstatus par to, kas ir literatūra. Pārmaiņas, kas norisa latviešu literatūrā, daudzējādā ziņā bija analogas procesiem vācu, krievu, skandināvu un dažu citu tautu literatūrā. Gan ar dažādām korekcijām. Vispirmām kārtām- latviešu literatūrā tikpat kā nebija estētiskā radikālisma: nebija virzienu, kas destruktīvā potenciāla ziņā varētu līdzināties, piemēram, tik agresīviem virzieniem kā futūrisms vai dadaisms. Taču gadsimta sākumā manāma spēcīga simbolisma ietekme, bet pēcāk, 1. pasaules kara laikā tapušajos tekstos realizējās ekspresionisma poētika (šie teksti lielākoties publicēti divdesmitajos gados iznākušajās grāmatās).
Gadsimta sākuma literatūrā vispār ir diezgan problemātiski runāt par spilgti izteiktiem un ar manifestiem balstītiem virzieniem- un problemātiski pat tik lielā mērā, ka, no mūsdienām raugoties, rodas jautājums: vai šie virzieni vispār pastāvējuši? Vai rakstnieki un kritiķi savulaik nav krietni pārsteigušies, lepnajā dekadences vārdā dēvēdami un vārdnieciskas batālijas izcīnīdami par to, ka īstenībā bija tikai dažbrīd spilgtāka, dažbrīd vārgāka importētās produkcijas atblāzma? Jo- latviešu dekadences nedaudzās deklarācijas Eiropas kultūras kontekstā liekas pārlieku naivas, primitīvas un bez jebkāda teorētiska pamatojuma. Īstenībā dekadenti sludināja tās pašas elementārās patiesības, kas Eiropas literatūrā bija labi pazīstamas jau kopš romantisma ziedu laikiem 18. un 19. gs. mijā, vienīgi papildinot tās ar dažām simbolisma idejām.…
