Šo referāta tēmu izvēlējos, jo no piedāvātajām tēmām šī likās visplašākā un interesantākā. Šis laika posms ir tik interesants, jo šajā laikā bija tikko beidzies 1. pasaules karš un man bija interesanti uzzināt kāda bija literatūra šajā laikā, kādi bija cilvēki šajā laikā. Mans mērķis bija sakopot pēc iespējas vairāk informācijas par tā laika populārākajiem rakstniekiem, par tēmām par kurām viņi rakstīja, par izcilākajiem darbiem kuri tika sarakstīti. Diezgan sarežģīti bija iegūt informāciju par šo laika posmu, jo tikai dažās grāmatās ir atsevišķi sadalīti laika posmi.
Pēckara gadi Latvijā
Sešus gadus ilgo karu noslēdza goda pilns miers starp divām pasaules lielvalstīm. Lai arī zeme bija nežēlīgi izpostīta, nesalauzts bija tautas radošais gars un strādātgriba. Tāpēc jau Latvijas brīvvalsts pirmajā desmitgadē daudz tika paveikts ne tikai ekonomikā, bet arī it visās kultūras nozarēs. Un radošā inteliģence, kā allaž Latvijai grūtos brīžos, aktīvi iesaistījās šai darbā. Pa pasauli izklīdušie rakstnieki steidzās atgriezties mājup. Jau 1920. gada sākumā uz Latviju atbrauc lielie trimdinieki – Rainis un Aspazija, kuru sagaidīšana 10. aprīlī izvērtās par īsteniem tautas svētkiem. No Cīrihes ieradās Jūlijs Vecozols, no Stokholmas – Kārlis Ieviņš, no Varšavas – Atis Ķēniņš un vēl citi, kas ārzemēs bija ieguvuši ne tikai labu izglītību, bet propagandējuši tur arī suverēnās valsts ideju. Atgriezās arī lielākā daļa ne tikai Maskavā un Pēterpilī, bet pa visu Krieviju izklīdinātie literāti un mākslinieki.
No Kaukāza pārradās Ernests Birznieks – Upītis, Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Vainovskis, no Tulas – Pāvils Gruzna, no Smoļenskas – Vilis Dambergs, no Tālajiem Austrumiem – Pēteris Šmits, no Krimas cauri Turcijai uz Latviju devās Valdis Lesiņš ar ģimeni, no Vladivostokas pa jūru atceļoja Arveds Švābe. Daudzi demobilizējās tieši no armijas. Kā Satversmes Sapulces locekļi un Saeimas deputāti ar patiesu aizrautību un ideālismu dažādos laikos darbojās Rainis, Aspazija, Linards Laicens, Valdis Grēviņš, Kārlis Skalbe, Andrejs Kurcijs. …