Literatūra kā bērna emociju attīstītāja

Divdesmit pirmais gadsimts mūsu dzīvē ir ienācis kā milzīgu pārmaiņu laiks. Mainoties valsts struktūrai, mainās sabiedrība, tās uzskati par vērtībām. Sabiedrībā vērojama vardarbība, alkoholisms, narkomānija, nabadzība, seksuālā visatļautība. Mūsdienu straujajā laikmetā valda stress, emocionālais bads, kura pieaugums jūtams arī ģimenē. Ģimenē bērns saņem daudzas vecāku morālā un ekonomiskā stāvokļa izraisītas negatīvas ietekmes. Liela daļa vecāku nespēj apmierināt dzīvei nepieciešamās pamatvajadzības, kā arī bērna vajadzības pēc drošības, cieņas . ģimenēs nereti izpaužas vardarbība pieaugušo starpā un pret bērniem, tādējādi veicot gan fizisku, gan emocionālu vardarbību pret bērnu.
Sabiedrībā ir vērojams pamatvērtību zudums un to hierarhijas maiņa – ja agrāk jēdzieni „draudzība”, „laime”, „mīlestība” atradās vērtību skalas augšpusē, tad tagad dominējošais ir „nauda”, „vara”.
Ģimenēm ir tendence samazināties – daudzās no tām aug tikai viens bērns. Tādējādi bērns, kuram nav ne brāļu, ne māsu, neiemācās empātiju – spēju saprast otru, pieņemt otra noskaņojumu, izjūtas.
Ja vecāku dvēseliskuma mazspējas, aizņemtības, neizpratnes vai psiholoģiskas nepiemērotības dēļ trūkst ģimeniskuma, bērns savu emociju pamatfondu bieži vien veido uz ielas, pagalmā vai nekritiski sāka attēlot pieaugušo dzīves ainas.
Mūsdienu sabiedrībā ir degradēta vispārcilvēcisko vērtību sistēma: dzīvība un nāve netiek uzskatītas par dzīvības vērtīguma apliecinājumu, cilvēki viens otram rada ciešanas, jo nav mācīti empatizēt viens otram.
Lielu ļaunumu bērna psihei un emocionālajai sfērai nodara televīzija, kas kļuvusi par „aukli”, jo pieaugušajiem nav laika bērnu pieskatīt. Vardarbība, ko piedāvā TV, ne tikai pieaugušajiem, bet arī multfilmās, veicina to, ka bērns, nespēdams izvērtēt filmas saturu nekritiski pieņem kā normu visu, arī sišanu, slepkavošanu.…