Ievads
Krājums “Latviešu valodas kultūras jautājumi” sāka iznākt kopš 1965. gada. Šī izdevuma mērķis ir pārrunāt, apspriest un tādējādi veicināt literārās valodas normu īstenojumu, ierosināt vienas vai citas normas precizējumus. Šā krājuma rakstos izsacītie noteikumi nav uzlūkojami par obligātiem norādījumiem – to mērķis ir rosināt ikvienu patstāvīgi vērtēt rakstos minētos apsvērumus par labu vienam vai otram valodas līdzekļu lietojumam. Tie palīdz iepazīties ar autoru ierosinājumiem, apsvērt viņu pierādījumus un pamatojumus, grib palīdzēt lasītājam gūt pašam savu vērtējumu, veidot savas valodiskās izteiksmes, paradumus saskaņā ar visu latviešu valodas lietotāju kopparadumiem.
“Latviešu valodas kultūras jautājumos” nereti lasītājs var iepazīt literārās valodas un izlokšņu īpatnības, to savstarpējo mijiedarbību un nozīmīgumu. Lierārā valoda un izloksnes ir cieši saistītas ar baltu valodniecību, tādēļ es to izvēlējos par galveno izpētes objektu no iepriekš minētā izdevuma.
Mans mērķis ir izprast literārās valodas un izlokšņu mijiedarbības rezultātu, to nozīmīgumu mūsdienās. Aprakstīt izlokšņu īpatnības un runātāju attieksmi pret literāro valodu un izloksnēm.
Latviešu izlokšņu pētījumu sākums
Pirmās ziņas par latviešu valodas dialekta atšķirībām sniedz G. Mancelis darbā “Lettus” (1638). Viņš bija pamanījis vienu no raksturīgākajām dziļo augšzemnieku izlokšņu iezīmēm – patskani ī lejzemnieku divskaņa ie vietā: tiems kungiems – tīms kungīms. Un patskani ū lejzemnieku divskaņa uo vietā: tuos kungus – tūs kungus.
Lielāki sasniegumi latviešu dialektoloģijā atzīmējami 19. gadsimta otrajā pusē, kas ir saistāmi ar J. Treija, A. Becenberga, J. Kauliņa un A. Bīlenšteina darbiem. Taču šajā laikā vēl neebija izveidota fonētiskā transkripcija un tāpēc nevarēja precīzi fiksēt izlokšņu formu fonētisko sastāvu. Arī izlokšņu materiāls bija nabadzīgs.
19. gs. un 20. gs. mijā latviešu izlokšņu pētīšanai pievēršas J. Endzelīns un K. Mīlenbahs. Izlokšņu materiālu vākšanas nolūkā viņi apceļo Rietumvidzemi, daļu Daugavas ziemeļu un Rietumkurzemi. J.Endzelīns viens pats apceļo Austrumkurzemi, Austrumzemgali un Latgali. Šis materiāls tiek ņemts par pamatu J. Endzelīna “Lettische Grammatik” (1922) un K. Mīlenbaha un J. Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīcai” (1923 – 1932) (5:59).
Ar 1920. gadu izlokšņu materiālu vākšanai un pētīšanai pievēršas Latvijas Universitātes valodnieki un filoloģijas specialitātes studenti. “Filologu biedrības Rakstos” 20 sējumos, tiek publicēts pāri par 100 izlokšņu aprakstu. Šo rakstu autori lielākoties ir savas dzimtās izloksnes pārstāvji. Taču materiālos, kurus vākuši citu izlokšņu pārstāvji, nereti sastopamas kļūdas. Īpaši Latgales izlokšņu aprakstos morfoloģijas daļa ir samērā precīza, bet fonētikas apskatā ir kļūdas, kas radušās, Latgales izloksnēm piemērojot vidus dialekta fonētiskās īpatnības (5:60).
…
