Pasaka ir neliels prozas darbs, kam pamatā fantastiska rakstura izdoma. Tā ir literārā forma, kura mūsdienās ir saglabājusi vistiešāko saistību ar mutvārdu vēstījuma tradīciju un ir galvenais vēstītājfolkloras žanrs. (Pasakas novietojumu starp daiļliteratūras veidiem skatīt pielikumā (nr.2) – 14. lpp.) Pasaka ir veidojusies vēstītājfolkloras ietvaros un tās pirmsākumi saistāmi ar mītu. Kā vēstīts Janīnas Kursītes darbā „Dzejas vārdnīca”, pasaka ir „sacerējums prozas, retāk dzejas formā. Viduslaiku poētikās pasaka definēta kā darbs, kurā nav ne patiesības, ne līdzības tam, kas notiek dzīvē, tāpēc, lai novērstu šos trūkumus, autoram ir ļoti pārliecinoši jāmelo un jāizdomā.” (Kursīte 2002, 298) No citiem tās žanriem (teikām, nostāstiem, anekdotēm), tā atšķiras ar mākslinieciskās izdomas nozmīgumu. Pasakai raksturīga augsta tēlu un sižetu nosacītības pakāpe – brīnumainais, fantastiskais pasaules redzējumā, dzīves īstenības uztverē un atveidā. Svarīga žanra pazīme ir daudznozīmīgums, asociatīvi bagāts stāstījums ar dzīves īstenību un filozofiskums. Apjoms nav pasakai būtiska pazīme. …