Latvijas lauksaimniecība vēsturē
Lauksaimniecība ir svarīgākā tautsaimniecības nozare, jo tā apgādā iedzīvotājus ar dzīvē visnepieciešamāko – pārtiku. Bez tam, nodrošina ar nepieciešamo lopbarību lopkopības nozares sekmīgai attīstībai. Lauksaimniecība dod arī izejvielas pārstrādes rūpniecībai.
Lauksaimnieciskās ražošanas pirmsākumi meklējami jau sirmā senatnē, kad pirmatnējās ciltis sāka pieradināt savvaļas dzīvniekus un audzēt atsevišķus pārtikā noderīgus augus. Pakāpeniski uzkrājās noteiktas zināšanas par augu un kultūru, kā arī lopu audzēšanu.
Ar laiku cilvēki pārliecinājās, ka iesējot sēklas no ražīgākajiem un spēcīgākajiem augiem, iespējams iegūt lielāku ražu. Tas bija selekcijas pirmsākums.
Trīsdesmito gadu otrajā pusē Latvija bija sasniegusi tādu lauksaimnieciskās ražošanas līmeni, kas nodrošināja ne tikai pašu zemes iedzīvotāju pilnīgu apgādi ar pārtikas produktiem, bet deva iespēju ievērojamu daudzumu piena, gaļas un citu produktu pārdot ārzemēs un eksports pieauga. Latvija eksportēja graudaugus, sviestu, sieru, bekonu, speķi, olas, dzīvas cūkas un sivēnus, liellopu, teļu, aitu un putnu gaļu, maizi, svaigas dzērvenes, zivis un zivju konservus, šokolādi, konfektes, sēnes, linus, linsēklas (sēklai un eļļas iegūšanai), linu eļļu, linu atkritumus, kaņepāju pakulas, āboliņa, timotiņa, pļavu auzenes un citu zālāju sēklas, dzīvnieku ragus, nagus u.c.
…