Es pat dažbrīd pārlasīju kādu rindu vairākas reizes pēc kārtas, lai atrastu to īsto intonāciju tieši tam teikumam, jo nezināma iemesla dēļ, tas mani piesaistīja. Autors izmanto vārdus, kas saprotami gandrīz ikvienam, nemanīju ne vecvārdus, ne arī svešvārdus, tikai pāris vietās bija kāds latīniskais nosaukums. Piemēram, salīdzinot ar manis analizēto Aspaziju pagājušajā gadā, varu teikt, ka viņai ir daudz bagātāka valoda kā Linardam Laicenam un skaistāki un piemērotāki vārdi ņemti šai mīlestības tēmai, kas tomēr vieno abus autorus.
7. Manuprāt, krājumā paustās tēmas un motīvi ir aktuāli arī mūsdienas. Bieži vien sabiedrība izsmej, noniecina un nemēģina saprast cilvēkus, kuri mēģina būt savādāki, drosmīgāki un atrast savu dzīves jēgu. Mūsdienās tas ļoti redzams uz jauniešiem, galvenokārt, tiem, kuri cenšas atšķirties ārēji, nerunājot jau par iekšējo pasauli. Viņus nesaprot un viņi paliek tajā lomā, kad nav draugu. Arī tie, kuri ir kāda iemesla dēļ savādāki, jo ir daudz pārcietuši savā īsajā vai garajā mūžā nedod tomēr nevienam tiesības otru izsmiet nekādā gadījumā, jo tu nezini, ko cilvēks ir pārcietis, kāds ir bijis viņa mūžs jau no mazotnes. Arī mīlestības motīvs vēl mūsdienās ir aktuāls un ne visi spēj atrast to savu īsto, citi iemīlas tajos, kuriem viņi nav vajadzīgi un saņem tikai rūgtumu un rezultāts ir tāds, ka cilvēks noslēdzas sevī un paliek pie klusā tipa. Mūsdienās aizvien jau agrākā vecumā jaunieši domā, ka saprot, kas ir mīlestība, cenšas to atrast, taču kā tu vari zināt, kas tā ir, ja tu pats esi bērns un tava vienīgā mīlestība pagaidām ir tikai mīloši vecāki? Savelkot nobeigumā paralēlas par visu šo dzejoļa krājumu, es saprotu, ka Linards Laicens bija īsts ekspresionists, viņš ir labs piemērs kā cilvēkam vajag pārvarēt grūtības – iekšēji cenšas tikt tām pāri, taču ārēji varbūt izskatās nelaimīgs, tomēr nesaka to skaļi sabiedrībā.
…