Limfmezgla hemosideroze

Patoģenēze Dzelzs uzkrāšanās mērenos daudzumos netraucē šūnu un orgānu funkcijas, bet pārlieku liela dzelzs uzkrāšanās rada orgāna patoloģiskās izmaiņas. Izšķir lokālu un ģeneralizētu hemosiderozi. Lokāli dzelzs uzkrājumi parasti veidojas pēc asinsizplūdumiem audos. Tūlīt pēc asinsizplūduma tā vieta kļūst sarkanīgi zila. Vēlāk makrofāgi fagocitē sabrukušos eritrocītus un hemoglobīnu pakāpeniski pārvērš biliverdīnā, kas dod zaļganzilu nokrāsu, bet pēc tam hemosiderīnā, kas krāso asinsizplūduma vietu zeltaini-dzeltenu. Pie plašiem asinsizplūdumiem veidojas arī hematoidīns (dzelzs nesaturošs pigments), kam ir oranža krāsa. Tieši pēc krāsas var noteikt traumas vecumu. Hemosiderīns tāpat kā hematoidīns veidojas intracelulāri. Hemosiderīns parasti deponējas asinsizplūdumu perifērijā, bet hematoidīns centrā (tā veidošanā nav nepieciešams skābeklis). Šūnas, kurās veidojas hemosiderīns, sauc par sideroblastiem. Šūnas, kuru citoplazmā ir hemosiderīna graudiņi, dēvē par siderofāgiem. Siderofāgi nonāk limfmezglos ar limfu, kā rezultātā hemosiderīns izgulsnējas limfmezglos. Siderofāgi nespēj fagocitēt visu hemosiderīnu, kas piesātina starpšūnu vielu. Limfmezgli, tāpat kā aknas, liesa un kaulu smadzenes kļūst rūsgani.