Likumdevējs, tā uzbūve un kompetence

1. Likumdošana
Likumdošana ir tiesību jaunrades veids jeb forma, īpatnēja valsts funkciju realizēšanās metode, kompetentu valsts orgānu darbība, kuras rezultātā top juridiski likumi vai notiek to grozīšana, papildināšana vai atcelšana. Likumdošana ir valsts prerogatīva. [4.; 177. lpp.]
Tiesiskā valstī likumdošanas varai ir nenovērtējama loma, jo tā ir tiesiskas valsts eksistences pamats. Saskaņā ar varas dalīšanas teoriju likumdošanas varai tradicionāli tiek ierādīta pirmā vieta starp citiem valsts varas atzariem. Likumdevēja prioritāte skaidrota tā, ka pārējās varas darbojas uz likuma pamata un likumu izpildes nodrošināšanai. Tomēr šāds likumdevēja statuss nav savienojams ne ar tiesiskas valsts ideju, ne ar varas dalīšanas principu. Demokrātiskā republikā parlamentam ir jāievēro konstitūcija un citi likumi, arī tie, ko pieņēmis pats parlaments. Tomēr nav noliedzamas likumdevēja ekskluzīvās tiesības un spēja noteikt vispārējus uzvedības noteikumus, izdot tiesību aktus, kam ir augstākais juridiskais spēks. [6.; 356. lpp.]
Pēc demokrātiskā priekšstata, tautai jābūt varai, kas pieņem konstitūciju jeb valsts pamatlikumu. Tas atbilst pamatkoncepcijai, ka politiskai sabiedrībai kopumā jābalstās uz savu locekļu balsu vairākumu. [6.; 42. lpp.]

2. Likumdevējs un likumdevēja uzbūve
Varas dalīšanas principa īstenošanas apstākļos likumdošanas varu īsteno demokrātiski vēlēts parlaments vai federatīvā valstī – vairāki savā kompetencē norobežoti parlamenti. Modernais parlaments sastāv no divām palātām, tādējādi nodrošinot lielāku varas dalīšanu pašā likumdošanas varas atzarā. Tomēr likumdošanas varu īsteno ne tikai parlaments, bet arī tauta tautas nobalsošanā vai arī ar Konstitūciju uz to pilnvarotas institūcijas. [6.; 357. lpp.]

…