Likuma robs

Likuma robs pastāv, ja likumā ņemot vērā tā iztulkojumu, nav ietverts pozitīvs tiesiskais regulējums, kaut arī no tiesību sistēmas viedokļa šāds regulējums ir nepieciešams. Citiem vārdiem, likuma robs ir likuma „plānam pretēja nepilnība” salīdzinājumā ar visu tiesību sistēmu kopumā. Likums ir „nepilnīgs” (respektīvi, likumā ir robs) vienīgi salīdzinājumā ar to visaptverošo un šajā nozīmē „pilnīgo” tiesisko regulējumu, kādam, ņemot vērā likuma „plānu” un „mērķi”, bija jābūt likumā ietvertam.1
Likuma robs var pastāvēt vienīgi attiecībā uz tiesiski nozīmīgiem dzīves gadījumiem. Līdz ar to tiesību tālāk veidošana nav attiecināma uz tām dzīves jomām, kuras nav tiesiskās regulēšanas priekšmeta (respektīvi, uz tiem jautājumiem, kas nav tiesiski nozīmīgi) un kuras regulē citas sociālās normas, piemēram, pieklājības, morāles vai reliģijas normas.1
No otras puses, par likuma robu nav uzskatāma arī likuma tiesībpolitiska nepilnība.
Likuma roba konstatēšana un aizpildīšana pamatojoties uz līdzīgiem apsvērumiem gadījumos, kad attiecībā uz kādu likumā (tieši) noregulētu dzīves gadījumu tiek attiecināta tādā tiesību normā paredzētās tiesiskās sekas, kura regulē līdzīgus dzīves gadījumus. Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad kādai tiesību normai likumā nav paredzēts izņēmums, kaut arī tas ir nepieciešams. Šajā gadījumā likumā neietvertā norma ir tā pati, kas tiek „radīta”, lai aizpildītu attiecīgo likuma robu. Tāpēc analoģija un teleoloģiskā redukcija ir paņēmieni, kas parasti kalpo ne tikai likuma robu aizpildīšanai, bet arī jau likuma robu konstatēšanai; likuma roba konstatēšana un tā izpildīšana šajos gadījumos „iet roku rokā”.1…