Dažādas tautas un liktenis
Priekšstati par likteni pamato visus notikumus individuālās dzīves gaitā un dod atbildi uz katru notikumu tajā; liktenis ir lēmums, sods utt., kas cilvēkam tiek piespriest bez viņa līdzdalības, bez saistības ar viņu kā subjektivitāti. Tā, piemēram, sengrieķi ir pārliecināti, ka viņu dzimšanu un nāvi, daļu, kas cilvēkam atvēlēta, nosaka liktenis [moira]; visas nejaušības, apstākļu sakritības – laimīgas un nelaimīgas – arī liktenis [tychē]; viss neizbēgamais, no kā nav iespējams izvairīties, arī liktenis [anancē]; liktenis ir arī sods, atriebība par noziegumu [nemesis]; un vispār pasaulē valda augstākā taisnība, likums kā likums, kas nosaka visa pastāvošā kārtību [dikē].8 Senie grieķi „stipri paļāvās uz likteni”. Ar paļaušanos liktenim saprot ticību, ka viss, kam jānotiek, ir jau iepriekš nolemts. Ne velti mēs nevaram laiku pagriezt atpakaļ, jo viss notiek tā, kā tam jānotiek, to nevar ne paātrināt, ne palēnināt. Tātad viss jau ir izlemts pirms mēs rīkojamies, pirms mēs ko izdomājam un nolemjam. Liktenis noteica ne tikai katra atsevišķa cilvēka dzīvi. Senie grieķi ticēja, ka liktenis nosaka visas pasaules norises. Tas nozīmē, ka var būt dažādas zīmes, kas norāda uz cilvēka vai valsts likteni. Un, ja cilvēki prot šīs zīmes pareizi saskatīt, tad viņi arī prot pareģot likteni.9 Tātad, tas kārtējo reizi pierāda, ka liktenim ir saites ar maģiju. Arī mūsdienās daudzi cilvēki tic, ka nākotni var izzīlēt pēc kārtīm, izlasīt roku līnijās – hiromantija, saskatīt to degošās svecēs utt. Romiešiem darbojas divi liktenīgi spēki – fatāla nepieciešamība [fatum] un nejaušība [fortuna]. Senajā Indijā visa esošā apriti nosaka karma – likteņa rats, kas regulē visu dzīvības riņķojumu, pārdzimšanas mehānismu. Senajiem latviešiem šādas likteņa dievietes ir Laima, Dēkla, Kārta – lēmējas, noteicējas, izrīkotājas. Senajā pasaulē zīmīga ir arī likteņa tēla saistība ar māti, sievieti audēju, kas auž pasaules audekli, tā rakstus, ierādot katram elementam tajā nenovēršamu, nemainīgu vietu.10
…
