Jau senos laikos cilvēki ticēja, ka ir kāds augstāks spēks, kurš vada mūsu dzīves un arī mūsu dzīvības pēc nāves. Toreiz tie bija dažādie Dievi, kurus pielūdza un arī kuriem paļāvās tik daudzas ciltis un tautas. Savukārt, mūsdienās tas jau ir viens Dievticīgajiem un liktenis – tā saucamajiem ateistiem.
Katrs mēs vēlamies izdibināt kaut nelielu daļiņu no mūsu interesantās, fascinējošās dzīves. Bet, lai varētu kaut ko uzzināt, mums vispirms ir jāizpēta un jāizprot pats Liktenis. Likteni mēs varam izpētīt dažādos veidos: zīlējot kafijas biezumos, kārtīs, lasot pēc rokas, izpētot Likteņa raksturīgākās iezīmes, kādā daiļdarbā u.c.
Šī Likteņa burvība aizrauj, jau nemaz tā īsti neiedziļinoties, tādēļ nolēmu šo tēmu izpētīt sīkāk.
Minēto rakstnieci Guntis Berelis nodēvējis par latviešu prozas poētikas reformatori un atzīmējis, ka Regīnas daiļliteratūra (jau 60. gados) spilgti rāda, ka latviešu literatūrā notiek īpašs process. Piemēram, 80. gadu romānā „Nodevība” vērojami postmodernisma poētikai raksturīgi elementi - romāns tik veidots kā Autores piezīmes topošam literāram darbam. Teksts riņķo ap iecerēto darbu, nemitīgi novirzoties uz blakus tēmām, bet „īstais” romāns tā arī nesākas.
„90. gadu latviešu prozā refleksijas par literāra darba tapšanu ir jau aprobēta lieta, bet Regīnas Ezeras romāna tapšanas laikā par postmodernismu neviens vēl nerunā, un acīmredzot, tas ir autores intuitīvi uztverts paņēmiens. Regīna Ezera tik moderna, iespējams, ir tāpēc, ka viņai piemīt polifoniska pasaules izjūta. Cilvēki viņas skatījumā kā dabas un sociālajā, tā literatūras kontekstā ir perifērā būtne, kas tiecas, bet nespēj centru un būtību – ne dabā ne otra cilvēkā, ne mākslā. Šāda neatbilstība, dualitāte vieš spēcīgu ironijas klātbūtni Regīnas Ezeras prozā (spoži tās paraugi rodami arī stāstu krājumos „Princeses fenomens” (1985.) un „Pie klusajiem ūdeņiem”(1987.))."i
Kaut izteikti dialoģiski, 80. gadu nacionalitāti ievirzītās, nereti arī prozas kontekstā Regīnas Ezeras darbi var šķist kā vairīšanās un bēgšana, jo tradicionālo tautas problēmu atspoguļojumu viņa neekspluatē. Kādā intervijā rakstniece atzīst:
„Tā saucamā psiholoģiskā proza man nebija tikai patvērums un nebija vienīgā iespēja rakstīt, taču nemelot, bet ir arī acīmredzot kaut kāda manas būtības daļa, iekšēja ievirze, jo aizvien man ir bijis traki interesanti ielūkoties cilvēku dvēselēs un arī pašlaik tas man ir ļoti saistoši.”…
