Līgumsods ir pārmetums, ko kāda persona uzņemas ciest sakarā ar savu saistību tajā gadījumā, ja viņa šo saistību neizpildītu vai neizpildītu pienācīgi.1
Seniskais vārds „pārmetums” nozīmē mantisku samazinājumu, kas var būt gan naudā, gan kādā citā vērtībā. Pārmetumam ir civiltiesiska soda raksturs, tāpēc tas var izpausties tikai mantiskajā sfērā. Līdz ar to Civillikuma sastādītāji atteicās īpaši ierakstīt to, kas bija iepriekš Vietējo civillikumu kopojumā, proti, ka aizliegts kā līgumsodu noteikt miesas sodus vai sodus, kas ierobežotu personisko brīvību vai būtu aizskaroši.2 Pārmetums nav tas pats, kas nelabvēlīgas sekas vispār – par līgumsodu nevar uzskatīt apsolījumu izdarīt kādu darbību (veikt darbu), ja saistība netiks izpildīta.
Līgumsodam ir divējāda daba, no vienas puses, tas ir saistības pastiprinājums un iedarbojas kā nelabvēlīgo seku draudi, kamēr saistība vēl nav pārkāpta. No otras puses, līgumsods kļūst par atbildības izpausmi, neizdevīgām mantiskām sekām tad, ja pastiprinājums izrādījies nepietiekams, lai atturētu parādnieku no saistības pārkāpuma.
Līgumsoda uzdevums ir ietekmēt parādnieka gribu. Tāpēc nav izslēgta līgumsoda noteikšana par labu nevis kreditoram, bet kādai trešajai personai vai labdarīgiem mērķiem. Tad var rasties procesuāla rakstura grūtības līgumsoda piespiedu piedziņā, jo parādniekam ir tiesības izvirzīt dažādus iebildumus vai attaisnojumus tieši saistības partnerim, un tātad arī kreditora līdzdalība procesā būs nepieciešama.3
Civiltiesisko sodu par saistības neizpildi avi nepienācīgu izpildi var noteikt līgumā vai arī tā pielietošana attiecīgā līguma veidā var pamatoties uz likumu. LR likumos, sekojot attīstīto valstu paraugam, līgumsodi nav bieži noteikti. …