Secinājumi
Savā darbā noskaidroju, ka līgumsods „ir pametums, ko kāda persona uzņemas ciest sakarā ar savu saistību tajā gadījumā, ja viņa šo saistību neizpildītu vai neizpildītu pienācīgi.” Civillikuma izpratnē līgumsods ir sods un saistības reālas izpildes nodrošinājums.
Līgumsodu nedrīkst sajaukt ar procentiem.
Saistība maksāt līgumsodu rodas tikai no divpusēja darījuma, bet saistība maksāt procentus var izrietēt arī no likuma.
Līgumsoda apmērs nav ierobežots, un tā piedziņai likums neizvirza papildu nosacījumus. Līgumsoda apmēru noteic līdzēji, Civillikums neparedz tiesības līgumsodu noteikt vienpusēji vai ar likumu.
Līgumsodu var noteikt ne vien naudā, bet arī citās vērtībās. Līgumsods ir vienpusēja saistība.
Lai gan likums līgumsoda apmēru neierobežo, bet tiesu praksē līgumsoda summu dažreiz nosaka ievērojot samērību. Un to pamato ar to, ka tiesai ir tiesības atsvabināt parādnieku no viņam neizdevīgām nokavējuma sekām un piedzītajam līgumsodam jāatbilst samērīguma principam. Vēl tiesa min argumentu, ka kreditors, ilgā laika posmā neceļot prasību pret atbildētāju, iegūst iespēju iedzīvoties uz parādnieka rēķina, kas nav uzskatāma par godprātīgu rīcību. Sava spriedumu tiesa pamato arī ar Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendāciju „Par soda klauzulu civiltiesībās.” Tā kā Senāta argumenti rada jaunu pieeju līgumsoda apmēra noteikšanā tie ir izmantojami līdzīgās lietās zemāka līmeņa tiesās. Izsaku cerību, ka citas lietas par līgumsodu tiks iztiesātas, apzinoties katra sprieduma iespējamo ietekmi uz Latvijas tiesību sistēmu un civiltiesisko attiecību dalībniekiem.
Izbeidzoties galvenai saistībai, izbeidzas arī pats no sevis tai norunātais līgumsods.
…
